Pazaudēt, lai radītu no jauna

Pazuda auskars, pazuda zilonis.
Tie ir tādi mazliet skumji brīži, jo pirmajā zinu, ka visticamākais atjaunot neizdosies un būs jātaisa abi no jauna, otrajā – man mazliet sāp sirds, jo iztēlojos, kā tas zvērs kaut kur viens zālē vai uz ielas guļ.

Bet ne visi stāsti tik skumji beidzas. Ir arī skumjo stāstu priecīgais turpinājums. Tāds arī šis. Pat ja sākumā mēģināju atjaunot un nekas neizdevās (pirms ilgāka laika uzjauktu krāsu toni, kurš iepīts krāsu pārejā, uzdarināt ir neiespējamā misija), noslēgums man liekas veiksmīgs. Šis ir stāsts par to, kā kulons un auskars pārtop lielā kulonā.

Abas daļas savienotas ar pamatni, kurai savukārt piestiprināta metāla lapiņa ar cilpu.

Smieklīgākais, ka tagad domāju par to, vai tomēr nevajadzētu to visu iekārt ādas aukliņās. Ka tik visu sarežģīt.

Lai silti un priecīgi!

Published by

Kni

Love yourself more

2 thoughts on “Pazaudēt, lai radītu no jauna”

  1. Ak-vai-man-dieniņ, tā uzpirkšana ar kūkām patiešām atmaksājās! (Ļoti neveiksmīgs joks)
    Tev ir debešķīgi skaisti izdevies! Un tā lapiņa – maza “končiņa”!

    1. Bet mans uz atvadām “paldies par kūkām” jau arī bija labs.
      Esmu dikti priecīga, ka tā nozaudēšanas lieta tik veiksmīgi finalizējas.

Leave a Reply