Kni virtuve

love yourself more

Melnbalto atmiņu gaišais starojums

Zigis uz galda nolika kartona kārbiņu, no kuras burtiski vēlās laukā paprāva kaudzīte ar mazliet nodzeltējušām melnbaltām fotogrāfijām, visu to papildinot ar diviem vai trim samtā tērptiem albumiem, kurus, pirms to atvēršanas, gribējās sirsnīgi saglāstīt, ar pirkstiem pārlaižot pāri katram izšūtajam ziedam. Kartona lapu saturs zinātājam pat komentārus neprasīja, un tas nebija salīdzināms ar tām plastmasīgajām kabatiņām, kuras piepludināja ikvienu māju deviņdesmito gadu beigās.

Ja citi skatījās mazliet it kā piespiežoties vai aiz pieklājības, man tas bija kā rakņāties Ainas pogu kastē, katru reizi atklājot jaunus brīnumus, kurus atcerējos no bērnības. Jā, kādreiz es spēlējos ar pogām un sapņoju, ka skaistākās no piena karameļu bundžās gulošajām pogām rotās kādu no manām blūzēm vai kleitām. Vēl Ziemassvētkos mammas pogu kārbā atradu manas bērnības skaistāko pogu, kura tā arī nekur nav tikusi piešūta.

Zigis izrādīja bildes, krāšņākās pavadot ar stāstiem, lai gan tos es izdomāju pati. Visilgāk skatiens kavējies pie vienas, kurā viņš, vecumā pēc trīsdesmit, tērpies siltā jakā, hūti galvā, bisi uz pleca, ar sapņainu skatienu tālumā, skaists līdz neprātam, katrā rokā tur pa vārnai. Tāda savulaik esot bijusi prasība – samazināt savairojušos vārnu skaitu. Kā aizveru acis, tā joprojām redzu šo bildi.

Savukārt kādā citā Zigis sēdēja uz bluķa, izrotājies putna spalvām, gatavais indiānis festivālis, un lasīja kaut kādu izzinošo stāstu partijas vai kādiem citiem ļaudīm. Citi laiki, citi likumi un citi tikumi, bet viņa šarms staroja pat no šīs vecās fotogrāfijas.

“Par piemiņu no..”, “ar sveicieniem no..” un vēl dažādiem citiem rokraksta vēstījumiem blakus viņa fotogrāfijām gulēja dāvinātās. Neviens jau tagad tā vairs nedara. Sakiet, ko gribat, bet tās melnbaltās, ar vai bez novēlējumiem, ir labākas par vairumu tagad sabildēto. Nē, draugi fotogrāfi, es ne par jums. Izskatīju visus albumus, kuros bija gan foto ar vēsturi, gan tās, kad ziepītis bija katras ģimenes goda lieta. Nezinu kā jums, bet tad, kad uz kompāniju vai pasākumu bija viens lietpratējs, kurš zināja kadru, spēja tvert mirkli, bija labāk. Visas tās tehnoloģiskās iespējas un to pieejamība vienkārši ļauj mēslam vieglāk izplatīties. Toreiz tik esence.

Lai nu kā, citi laiki, citi likumi un citi tikumi. Galvenais, lai esences ir gana un mazliet vairāk.

Lai priecīgi un silti!

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Čurkstiņa saka:

    Re kā mēs abas gandrīz vienlaicīgi pa vecvecāku albūmu takām esam “klaiņojušas”.
    Man gan vairs nav to vecīšu, bet mammas stāstos par viņas vecāku jaunību ar patīk klausīties.
    Un, ja izdodas vīratēvu uzvedināt uz jaunības atmiņu takas, tad ir gatavā medmaize. Žēl tik, ka nemāku tos stāstus pierakstīt..

    24/01/2015 at 12:01
    • Kni saka:

      Katru reizi, kad aizbraucu tur ciemos, parakājos tāpat kā bērnībā. Pārbaudīt visas lādītes, trauciņus, vai visi dzintara loriņi vietās, bet rakstīšanu var uztrenēt, Tev tikai sev jāsāk stāstīt. Manuprāt, tas ir tuvu tam. Visus stāstus bieži vien pirms tam izstāstu sev, vai arī daļu no tā, tad nāku un pierakstu. Papildus tam, ka tagad esmu iesaistīta lasīšanas aktivitātē, kas rezultējas ar lasītā pārrunāšanu, doma virpinās vieglāk, ja tāda ir, bet pēdējā laikā tukša galva. Iztukšītis piemeties.

      24/01/2015 at 17:18

Leave a Reply