Augusts nāk ar svētkiem. Piena svētkiem, kas tradicionāli jau kuro gadu notiek augusta pirmajā svētdienā, otro gadu pēc kārtas – Ziemeļblāzmā, pirmo gadu – ar ieejas biļetēm, par kurām noteikti kāds jau paspējis pasūkstīties. Lai kāda arī būtu sūkstīšanās motivācija, piebildīšu vienu, ka nauda, laiks un attālums ir brīnišķīgas mērauklas, lai noskaidrotu, cik ļoti kādam ko gribas. Šajā gadījumā pat apvienoti visi trīs, un gribu teikt paldies Piena svētku organizatoriem, kuriem izdevies atsijāt “ai-labi-aizvilksies-ar” dalībniekus, tā vietā bezmaksas ieeju dāvinot senjoriem pēc sešdesmit un bērniem līdz četrpadsmit gadu vecumam.
Ko es zinu par bērniem?
Aptuveni neko, taču, zinot to neko, spēju pat ļoti labi ar viņiem saprasties, sasmīdināt tā, ka viņi smejas kā kutināti, māku ar viņiem pasēdēt un klausīties tajos pekstiņos, ko viņi stāsta. Un vēl es māku viņos radīt interesi par to, ko daru, uzburot ap to veselu stāstu pasauli.
Nezinu, kādus stāstus bija uzbūruši Piena svētku māla darbnīcas vadītāji, taču rezultāts ir brīnišķīgs – pilns mauriņš ar zvēru un tēlu pasauli.
Sivēni atpūtā.
Zaķis un tārpiņš.
Ļoti daudz smaidīgu māla tēlu, kurus pavisam mierīgi spēju tos iztēloties glazētus krāsainos tērpos. Pamēģiniet arī jūs ar mazo ziķeri: plastilīns, pašsacietējošais māls, plastika un viena jautra aktivitāte pēcpusdienai gatava.
Kā saka pēc olimpiādēm, jā, arī šie bija labākie Piena svētki!
Priekpilnu lipināšanu!
