Sveikumi apsveikumi!

Senie latvieši pa vasaru cītīgi strādāja, savukārt kāzas svinēja ražas pilnbriedā – rudenī. Tā arī viņi, mani vecāki, akurāt pirms trīsdesmit viena (!) gada iestūrēja kuģi laulības ostā. Mamma, rīdziniece būdama, pārcēlās uz Ziemeļpolu un visnotaļ vācisko un vētraino uzvārdu nomainīja pret, manuprāt, vienu no skaistākajiem uzvārdiem, kāds vien iespējams, tiesa gan.. tāds ebrejisks, kā es parasti ķiķinu.

It kā ar to nebūtu gana un vecumdienās atmiņas zudumu iespaidā spētu atcerēties, kurā dienā tad tas īsti notika, viņi pamanījās gredzenus mīt tēta dzimšanas dienā. Tāds visnotaļ viltīgs gājiens no mammas puses, lai vēl vienu reizi gadā tiktu pie ziediem :D

Nu ko, mīļie vecāki! Mammu turi stūri, tēti – min pedāļus un lai jums abiem teicama veselība!

Labu ziņu nevar būt par daudz, tāpēc, visiem „Paspēt līdz pasaules galam” sērijas ziloņiem taurējot, svinīgi paziņoju, ka mana sirds burtiski vai izkusa mirklī, kad lasīju šo pieteikumu:

Sveiciens jaunā nedēļā!

Ieraudzīju, ka ir iespēja dot mājas vienam dikti skaistam zilonim, un nolēmu izmēģināt arī savu laimi! Kāpēc tieši es būtu to pelnījusi iegūt savā īpašumā?
Pirmkārt jau tāpēc, ka līdz šim pie manis vēl nav nonācis neviens zilonis un šis ir tik īpašs, ka būtu pelnījis to godu būt kādam pats, pats pirmais, nevis tikai viens no. Tas vienlaikus slēpj sevī tādu kā rudens pamatīgumu, vienlaikus vēl saglabājot aizejošās vasaras svaigumu un vieglumu, savā ziņā it kā pavēstot man, ka katrā lietā vajadzētu spēt saskatīt to gaišo un pozitīvo stariņu. Viņš (vai viņa) mani vienkārši uzrunāja un es vienkārši atsaucos! :)

Kādam citam šie vārdi (turklāt precīzi trīs teikumi!) varbūt neliksies īpaši, taču dažkārt man liekas, ka es jūtu to, ko rakstītājs savā sacītajā ielicis. Dažkārt mani pārņem neparasta sajūta (kāda nu ielikta: pozitīva, dusmīga, aizkaitināta, smejoša vai ķircinoša), kas atceļo līdz ar tekstu, un brīdī, kad lasīju Elīnas pieteikumu, manī ieplūda sildošs miers, kaklā iemetās mazs kamolītis un es skaidri zināju, ka izvēle jau ir izdarīta. Patiesībā, ne mirkli nešaubījos, ka esmu izlēmusi pareizi.

Sirsnīgs paldies arī citiem savu pieteikumu sūtītājiem! Arī tiem, kas sūtīja darba sludinājumus, tiem, kas vienkārši gribēja parunāties un tiem, kas kādu laiku bija nozuduši!

Foto tāds rudenīgi apcerīgs. Vairāk piestāvēs manam dzejiskajam savārstījumam, kas parādījies labajā malā un kuru šodien kāds cītīgi 3 reizes gūglējis. Laikam autoru meklēja :D