Kni virtuve

love yourself more

Ā, pasakas!

Es stāvēju pieturā un gaidīju autobusu.
Tā bija viena no tām vientuļajām pieturām, kurās parasti kompāniju sastāda tikai vēl viens gaidītājs. Kungs gados stāvēja gabaliņu tālāk. Nu, lai taču stāv, man netraucē. Izvilku no somas grāmatu un nodevos lasīšanai. Galu galā, lai atkal nesanāk tā, kā iepriekšējā reizē, kad uz mūsu grāmatkluba lasīšanas pasākumu ierados kā balta lapa, proti, neko nelasījusi.

Lasīju, iztēlojos un pazudu burtos, smējos par ilustrācijām. Klusu, pie sevis līdz brīdim, kad kāda balss aizmugurē man burtiski lika palekties. Manu satrūkšanos varēja tik labi redzēt, ka tās vaininieks sāka atvainoties.

– Ko lūdzu?
– Cik ir pulkstens?
Es ieslidināju roku kabatā, lai paņemtu telefonu, un jutu, kā šo manu kustību pavada jautātājs – gara auguma nošņurcis vīrietis ar hiēnas smaidu un to plastmasīgo rimi maisu.
– Sešas pāri.
– Kam pāri?
– Sešiem.
Vīrietis pievērsās autobusu sarakstam un turpināja sarunu.
– Tad jau autobuss drīz nāks.
(Mhm, nāks gan, kurš gan brīvdienās iet pastāvēt 1. autobusa pieturā, ja autobuss kursē labi ja pāris reizes stundā?)
Viņš bija tā tipa cilvēks, kurš taisnotos par uzbāšanos, bet turpinātu plīties virsū ar sarunām, un pēc tam atvainotos vēlreiz.
– Ko tad mēs tādu lasām?
Pagriezu grāmatas vāku. Tūve Jansone “Neredzamais bērns”.
– Ā, pasakas… latviešu valodā grāmatas tagad ir dāāāāārgas.
To “dārgas” viņš novilka īpaši gari un žēlīgi, norādot uz to, ka jālasot krieviski. Parakājās savā maisā, gribēdams parādīt, kas man jālasa, bet meklēto neatrada.
– Bet bibliotēka taču ir! Centrālajai bibliotēkai ir filiāles visos pilsētas rajonos..
Enerģiski atbildēju, lai man te negvelž, viss dzīvē nav jāpērk.
– Biblotēkā? (Jā, viņš tā izrunāja šo vārdu.) Biblotēkā es parasti tikai internetā paspēlējos..

Ak, un ko man vēl tev, cilvēk. Lasīšana nesanāca, bet laiks bija nokauts, autobuss brauca, un netipiski man, iekārtojos blakus kādam, lai nekādā gadījumā nerastos iespēja man apsēsties blakus. Atlika tikai cerēt, ka interneta spēlmanis izkāps ātrāk.

Bet, ja godīgi, man pietrūkst šo stāstiņu, šo dīvaiņu sarunu un situāciju (nē, es neuzprasos), taču to visu var piedzīvot tikai tādās vietās. Tieši tādās, kur visi trakie ved savus putnus vizināties.

Lai silti!

Atvilktne: Kni.stāsts
  • RedStar7 saka:

    Kad pirms daudziem gadiem mēdzu palasīt grāmatu laukā uz soliņa, tad ievēroju, ka apkārtējos grāmata manās rokās maģiski iedrošina doties pie manis un uzsākt sarunu. Jāatzīst, ka visbiežāk par Jēzu Kristu.

    17/03/2016 at 09:23
    • Kni saka:

      Jā, man šķiet, ka iepriekšējā reizē tā arī bija.. lasīju grāmatu, sēžot Krastmalas promenādē. Tad nāca viņas.. Jēzus meitenes ar tukšākajiem aci skatieniem, kādus man nācies redzēt.

      18/03/2016 at 06:55
  • Arieta saka:

    Nupat ļoti sasmējos par iepriekšējo komentāru :D. Bet arī es varu pievienities apgalvojumam, ka grāmatas veidols nezin kāpēc vieš cilcēkos drosmi sarunai, pat ja bezjēdzīgai. Diez, kāpēc cilvēki nenāk klāt otram un netaujā par to, ko gan tas itrs ieraudzījis savā telefona ekrānā.

    18/03/2016 at 02:04
    • Kni saka:

      Nu kā nu nenāk, pēc tam arī “palūdz” iedot telefonu līdzi mājās palasīt.

      18/03/2016 at 06:56

Leave a Reply