Kni virtuve

love yourself more

Aizsvilos

Manī izstrādājies liels daudzums pacietības, taču ir mirkļi, kuros esmu asa, neiecītīga un ātri aizsvilstos, un tieši šādu mirkli piedzīvoju šovakar, kad dodoties atpakaļ uz Rīgu, saņēmu telefona zvanu.

Pusdesmitos vakarā man neder gari ievadvārdi un jautājumi par to, ko es daru, kā arī neder gari aplinkus teikumi par saiņa atdošanas vietu un par to, kad un cikos nākamnedēļ mani varēs sastapt mājās un par to, ka diezvai jau es gribēšu to saini kaut kur nest.. Ak, jel! Kāpēc ar mani jārunā, kā ar nevārītu olu, turklāt vēl pusdesmitos vakarā pēc nogurdinoša trīs stundu brauciena?! Kāpēc nevar pajautāt īsi to teikumu, kas sāktos pavisam vienkārši: vai Tu lūdzu.. Bet protams! Lai kā man arī negribētos kaut ko kaut kur nest, es to izdarīšu, bet nevajag aplinkus un ievadvārdus kā kaut kādā īpašā ceremonījā!

Tagad vien saprotu, kāpēc nekad neesmu gribējusi atbildēt uz nevienu no omes uzdotajiem jautājumiem. Viņa vienmēr tos iesāk vienādi: man Tev kaut kas jājautā vai arī Es Tev kaut ko jautāšu.. Tajā mirklī saprotu tikai to, ka nu sūdi ir un jautājums noteikti būs tāds, kuru es vēl būtu atbildējusi, ja ne šo ievadvārdu..jo pēc tiem seko bikli smiekliņi =) .. tja, un tad manī ieskanas tāds kā klikšķis, es vairs neko nevaru sev padarīt un es vairs neko negribu dzirdēt, kur nu vēl atbildēt.

Tas ir tāpat kā iet medībās un pirms šāviena teikt: mīļo, zvēriņ, es nu tagad šaušu. Sagatavojies!

Piedodiet, es tiešām aizsvilos.
FOTO

Atvilktne: Kni.stāsts
  • vi saka:

    mjaa…šito es līdz kaulam saprotu…

    05/09/2010 at 23:23
    • Kni saka:

      Prieks redzēt jaunu lasītāju! Tas pirmkārt.
      Otrkārt, parasti šie aplinkus jautātāji un runātāji astoņdesmit procentos gadījumu nemaz nav gatavi saņemt atbildi. Jebkura atbilde liekas par skarbu, par nekrietnu vai bezkaunīgu, jo tieši tik, cik ilgi tie gatavojušies uzdot savu jautājumu ar visiem ceremoniālajiem ievadvārdiem, viņi arī jau domās gatavojuši sev atbildi, kura kā likums nekad nesakritīs ar Tevis sniegto.

      05/09/2010 at 23:45
  • Laura saka:

    Mani tracina mans vīratēvs ar vārdiem- Tu kaut ko svarīgu tagad dari? Man tev ir darbiņš…. Tagad esmu iemācījusies teikt – jā, es tagad daru kaut ko svarīgu :D

    06/09/2010 at 00:51
    • Kni saka:

      Mhm, pajautāt, vai esi aizņemta un tik un tā bāzties virsū :D

      06/09/2010 at 08:29
  • kastanis saka:

    Ai, ku atpazīstami! :-)))
    Tā liekvārdība ir tiešām tracinoša… :-/////
    Ja jāatbild pieklājības pēc, tad parasti saku “saki ātri, man jāsteidzas!”. Darba specifika tāda, ka šāda atruna nestrādā… Tad skaitu līdz 10 vai līdz 100… Kamēr aizskaitu, miers iestājas… Citādi nav variantu tam, ka “vilks paēdis un kaza dzīva”…
    Un kā mums noderētu kā tādam Karlsonam sev atgādināt “Mieru tikai mieru!”

    06/09/2010 at 10:44
  • E. saka:

    jeeeziņ, cik te visi aizkaitināmi…
    “Pusdesmitos vakarā man neder gari ievadvārdi un jautājumi par to, ko es daru, kā arī neder gari aplinkus teikumi…” – vai tad zvanītājam bija jāzin, ka esi 3 stundas braukusi un līdz nemaņai nogurusi, ka nespēj labi ja 5 minūtes normāli parunāties?! Mazliet vairāk iecietības derētu katram. :)

    06/09/2010 at 14:08
  • Viena cita saka:

    tas ir koks ar diviem galiem. man arī nepatīk pārāk lieka liekvārdība šādās situācijas, bet ir cilvēki ar kuriem savādāk nevar, jo tie var pateikt, ka nedarīs. bet, ja nu ļoti vajag?
    Kni, es pieļauju, ka tā persona zin, cik tu tieši māki izteikties un bija nobijusies saņemt noraidošu atbildi uz savu lūgumu. godīgi sakot, man arī ir bijusi šāda sajūta dažreiz.

    un jāatceras ir viens – ka mēs visi esam dažādi. redzam lietas dažādi un saprotam tās dažādi.

    06/09/2010 at 14:49
  • Ilziite saka:

    Nu es tagad gaidu, kad tu uz manu – Vai vari runāt? – vienreiz ar kaut ko pateiksi! (vai arī tev vēl šito pērli neesmu izspērusi?) :D :D :D Piedod, bet es sasmējos par sevi un savu profesionālo kretīnismu..
    Bet tai iecietībai ir tiešām 2 puses – es ar agrāk cietu visus ievadvārdus un gaidīju, ko nu kādam atkal vajag, pat domāt biju sākusi viņu vietā un minēt vēlmes.. Un mana pašapziņa tai brīdī bija mīnusos (gan ne tāpēc, bet tomēr).. Tagad, jūtos labos plusos, un kā likums – esmu kļuvusi neiecietīgāka! Jo – gribu, lai ar MANI rēķinās un par MANI ar padomā.. ne tikai – es par visiem citiem.. Tā vot!!
    Pasaulei vajadzētu būt labai, baltai un pūkainai, bet es vairs tāda negribu būt! :P un KNI laikam ar.. :D

    06/09/2010 at 15:02
    • kastanis saka:

      Kaut gan skaitos ļoti iecietīga, bet nu šitam piekrītu par visiem 100…
      Un galu galā – “neesmu jau nauda, kas visiem patīk..”

      06/09/2010 at 16:10
  • Dachele saka:

    Es gan personīgi neesmu to piedzīvojusi, bet no drošiem avotiem zinu, ka vecvectētiņš, ienākot istabā pie radinieka, kurš ir atlaidies uz gultas, teica tā – “tu guuuliiiiiiiii?aa, nu guli,guli.” (te gan pietrūkst pareizā intonācija)

    06/09/2010 at 19:46
  • Kni saka:

    Ar E. mēs aizkadrā visu izrunājām un es apgaismoju viņu, ka šajā gadījumā zvanītājs tiešām zināja situāciju un arī nemaz ļaunā manu izrunāšanos neņēma.. pat nesaprata par ko es, kad šodien atvainojos, ka atrūcu. E. ir taisnība, mazliet vairāk iecietības derētu, bet zvanot tik vēlu un svētdienā, ir jārēķinās..

    Vēl vairāk es piekrītu Ilzītei, ka mans pacietības mērs ir krietni pasmelts un ir cilvēki, kas manu sapratni un pacietību ir krietni dragājuši un pat pārlieku izmantojuši. Es esmu tāda, kāda es esmu. Nemālēju sevi labāku, tikai cilvēkiem, kas man ir blakus, jāatcerās, ka nevajag mani domās izdomāt labāku. Es tāda esmu. Mīļa un asa vienlaicīgi. Pretpolu manī daudz, taču ir kāda laba vēsts. Es atvainojos, kad zinu, ka esmu bijusi par skarbu vai man nav bijusi taisnība.

    PALDIES visiem par viedokļiem.

    06/09/2010 at 22:14

Leave a Reply