“Tu redzi?” jautāja balss aiz muguras balsij, kas sēdēja blakus.
Nu ko tur redzēt, aizver acis un skaties. Tur trīs puiši, slidinot pirkstus pa ģitāru stīgām, izklāj dvēseli un kairina tev acis. Nu ko tur redzēt? Aizver acis un skaties.
Nē, nopietni, manuprāt, ir brīži, kuros cilvēki patiesi pārvērtē redzi. Aizverot acis, koncertā daudz vairāk var redzēt un vēl divas reizes vairāk dzirdēt. Turklāt tajos brīžos, kad patiesi ir jāredz, daudziem ērtāk ir izlikties par aklu esam.
Es lieliski atceros to gadu, kad man paziņoja, ka mana redze ir pasliktinājusies un ka būs nepieciešamas brilles. Atceros tāpēc, ka veselu gadu izlikos to nezinām. Turpināju sēdēt iepriekšpēdējā solā un mana tāfele bija blakussēdētājas burtnīca. Man likās patiesi briesmīgi, ka tagad būs jāliek brilles, ka mani visticamākais nodēvēs par briļļu čūsku un vispār. Veselu gadu izlikos un meloju mammai. Jūs taču zināt, kā cilvēki mēdz runāt par problēmu, no kuras it kā kaunas: man vienam draugam/paziņai notika tā.. Tālāk seko savas, jā, savas problēmas izklāsts, lai it kā saņemtu padomu, ko tālāk dot paziņai.
Bet atgriežoties pie tā stāsta par to, vai viņa redz.. Kazāku Kārlis plēsa jokus simts cilvēku priekšā ar sajūtu, ka sanākuši paši tuvākie. Sak, Kambodžā uz rokas viņam uzsiets diedziņš, kurš nokritīšot tad, kad karma būšot attīrījusies. Kārlis gan teicās, ka izskatās, turēsies vēl ilgi.
Citādi viss labi.
Nopirku maizi, lai mani citi labāk redz.
Lai silti!
P.S. Vienīgā reize, kad patiesi sabijos par savu redzi, bija nakts, kad apžilbu no telefona gaismas. Ar vienu aci neredzēju neko un likās, ka nekad vairs nevarēšu uztaisīt nevienu ziloni. Lūk, tieši par to es domāju tajā brīdī.
