Es biju baznīcā. Vēl gadā pagājušajā. Starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Uz koncertu. Vējš bija nežēlīgs un iztriecās man cauri, pārskaitot visus kaulus un izcilājot miesas. Redzēt neko nevarēja, atlika iesēsties ērtākā pozā, atliekt galvu, ieslīgt šallē, pievērt acis un ļauties mūzikai. Kamēr ļāvos, acu priekšā zīmējās bildes.
Kad pirmo reizi pēc ilgāka laika iegāju mākslas akadēmija, bija skaidrs, pat, ja redzēt neko nevarētu, nebūtu nekādu šaubu, kur esmu nonākusi. Terpentīns. Reibinoša smarža gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Zilonis – akadēmijas grīda. Iekarams kaklā, papildināts ar auskariem aptuveni divu centimetru diametrā. Būs Tavs par jaunajiem 15 delfīniem.
Lai silti!
Es, es gribu, lūdzu :)