Kni virtuve

love yourself more

Akvarelis bez pārsteiguma*

Bērnībā ģimenes draugu meita prata skaisti pludināt pa faktūraino papīru. Zīmēja ezeru, egles tā krastā, virtuozi ar otu apspēlējot to galotnes. Rokraksts atgādināja pilsētas mākslinieku, pie kura šo prasmi apgūt devās daudzi. Es nē, man vienkārši patika grubuļainais papīrs un kā krāsa nevienmērīgi atstāj savas pēdas.

Izstāžu zālē “Arsenāls” šobrīd skatāma izstāde “Akvarelis Latvijā. 19.–21. gadsimts II”.

Citējot: Pirmo reizi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja vēsturē skatāma tik vērienīga akvareļu izstāde, kas aptver trīs gadsimtus. Tā iezīmē Latvijas akvareļtehnikas daudzveidīgo lietojumu vēsturiskā, mitoloģiskā un sadzīves žanra, portreta, akta, ainavas un klusās dabas kompozīcijās, kā arī grāmatu ilustrācijās un teātra kostīmu skicēs.*

(Patiešām iesaku izlasīt izstādes aprakstu un neiet garām tam garajam tekstam katras zāles sākumā.)

Ar izstādēm man parasti ir tā: patika vai nepatika. Šoreiz (mana) problēma ir tajā, ka man bija garlaicīgi. Pat ja kaut kādā mērā pārsteidza 1891. gadā Pēterburgā dibinātā latviešu mākslinieku pulciņa „Rūķis” biedru (Ādams Alksnis, Janis Rozentāls, Johans Valters, Vilhelms Purvītis) piecus gadus vēlāk darinātā albuma „Ainas no latviešu tautas dzīves” darbi, skatoties uz visu kopumā Purvītis arī akvarelī ir Purvītis, tas pats ar Rozentālu, Valteru un citiem. Krāsa plānāka. Rokraksts identisks.
Šī ir viena no tām reizēm, kad man vairāk patika, kā izstāde noformēta, un es nedomāju, ka tas ir slikti.

Kādu pastkarti no izstādes?

Kārlis Hūns “Bērtuļu nakts priekšvakarā” (1868)
Savulaik šis darbs man palīdzēja izgāzties vienā no jautājumiem kultūras faktu testā, stājoties Kultūras akadēmijā. Izstādes viens no pārsteigumiem (lūk, tomēr viens atradās), jo biju šo gleznu iedomājusies iespaidīgāku izmēros, kā arī biju palaidusi garām faktu par akvareli. Izsmalcināts darbs. Patiesi.

Te arī maza atkāpe par smalkuma novērtēšanu. Ienākot izstādē, pie ieejas nolikti divi paziņojumi, kurus, kā jutu vēlāk, neviens nelasa. Gleznām savu degunu tuvāk par 15 cm bāzt nedrīkst. Ieslēdzas brīdinošs signāls, kas vēsta, ka tavs pētnieka instinkts ir pārkāpis neredzamo robežu. Apbruņojieties ar pacietību, tas signāls skanēs bieži.

Izstāde, atbilstoši laika periodiem, sadalīta divās daļās. Otra zāle atšķiras ar krietnu devu krāsas.

Tur tālumā Kristiana Brektes darbs “Aleksandra”.

Nezinu, vai tas ir labi, vai slikti, taču visvairāk atmiņā palicis Ievas Jurjānes četru darbu ansamblis – dusoši bērni ar spēļu lāčiem.

Man nav ne jausmas, kā ir patiesībā, bet skatoties uz šiem audekliem, nepameta sajūta, ka tajos parādīts, kā šī spēļu lāča klātbūtni redzam no malas un kā to izjūt bērns. Lācis kā sargs. Miega sargs.

Ja esat nolēmuši izstādi izpētīt kārtīgi, tad kādu stundu vajadzēs, jo ticiet man, pat ar visu it kā garlaikošanos, nepamanīju, kā laiks aizsteidzies un ka zvans, kurš atskan, nav viss kārtējā deguna tuvošanās smalkam akvarelim, bet gan brīdinājums par izstāžu zāles darba laika beigām.

Labā ziņa ir tā, ka Arsenāls ceturtdienās ir īpaši draudzīgs, saviem apmeklētājiem piedāvājot ne tikai labāku darba laiku (no 12:00 līdz 20:00), bet arī daudz patīkamāku ieejas maksu – 1.42 eiro.

Tad ko jūs tajā ceturdienā?

*Bez uh un ah.

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Liene saka:

    Šī (izstāde) man arī atzīmēta – jāredz, bet tagd nudien vairs nezinu…Tu māki samulsināt :P

    14/10/2015 at 21:47
    • Kni saka:

      Ja tā ir atzīmēta, tad tā arī jāiet un jāskatās, tikai nu.. ceturtdien. 3.65 un 1.42. Tur sanāk gardums frančos. ;)

      14/10/2015 at 23:38
  • Gicha saka:

    Paldies. Plānoju. Par cenu pārsteigta.

    15/10/2015 at 09:38

Leave a Reply