Par Berlīni plašu stāstu nebūs, jo, kā jau te aizkadrā izteicos – vizīte nebija oficiāla, bet gan privāta un, pat ja šajā nedēļā vairākas reizes esmu atbildējusi uz jautājumu “kā gāja”, nenozīmē, ka visos sīkumos (kā citas reizes) tas publiskosies arī te. Piedodiet, ja variet, taču būs tikai krikumi.
Parasti braucot uz Vāczemi, man padomā ir konkrētas lietas, kuras vēlos paveikt un viena no tām noteikti ir kino apmeklējums. Šī reize nebija izņēmums un iespēju noskatīties kādu vācu ražojuma gabalu laist garām i nenāca prātā.
Almanya ir 2011. gadā uzņemta vācu spēlfilma (filmas autores ir divas māsas – Yasemin un Nesrin Şamdereli), kas stāsta par laiku (60tie gadi), kad Vācijā ieradās viestrādnieki no Turcijas, precīzāk, kad viņi tika uzaicināti ierasties darbaspēka trūkuma dēļ. Filmā izspēlēta dzimtenes un turku viestrādnieku identitātes tematika, gan atskatoties tālākā pagātnē, gan vērojot to no šodienas skatu punkta.
Sižets: Viss sākas ar to, kad sešgadīgais Cenks Yilmaz, turka Ali un vācietes Gabi dēlēns, taujā par savu identitāti. Kas tad viņš īsti ir – turks vai vācietis. Jautājums aizsācies skolā, kur sporta stundas laikā tiek ierosināts spēlēt futbolu. Vācieši pret turkiem, taču mazais Cenks nesaprot, pie kuras komandas viņam īsti būtu jāpieslejas.
Pateicoties šim jautājumam, ģimenes sanākšanas reizē tiek aizsākts stāsts par to, kā vecaistēvs Huseins (Hüseyin) ieradās strādāt un kļuva par miljons un pirmo viestrādnieku Vācijā, kā pirms tam par sievu apņēmis nu jau vecomāti Fatmu, kura sākotnēji dzīvojusi kādā Turcijas ciematā, kamēr vīrs piepelnījies trīs bērnu ģimenes uzturēšanai. Gājuši gadi un ģimenes apvienošanas vārdā Fatma ar bērniem pārceļas uz Vāciju, kur sākas viņu lielais piedzīvojums – jauna vide, sabiedrība, kas runā vells viņ’ zina kādā valodā, sabiedrība, kas ēd cūkgaļu un apkārt skraida milzu žurkas (lasi, takša šķirnes suņi). Jaunās ģimenes iedzīvošanās tiek izspēlēta ar krietnu devu humora dzirksts un, kas man likās jo īpaši labi izspēlēts – valodas neprasmes attēlojums. Visi turki runā vācu valodā, savukārt vācieši (vienalga – slimnīcā, veikalā vai uz ielas) – turku, tādējādi parādot, cik patiesībā jaunās ģimenes iedzīvošanās bijusi sarežģīta.
Tā ir filma, kuras laikā smiesies līdz asarām, baudīsi humoru un gardos dialogus, bērna naivumu un patiesumu jautājumos. Filma, kuras beigās nāksies tvert pēc kabatas lakatiņa, lai paspētu pārtvert pa vaigu ritošo un sudrabā mirdzošo asaru.
Tā ir filma, kas vēl ilgi auklēs tās radītajās sajūtās.
Lai silti!