Amaya

Mājās iemājojis aukstums un visa šī sakarā kūpinu tēju. Īpatnēja tāda.. garšo pēc Bailey’s un tad jau redzēs, kā iedarbosies.

Kā jau solīju, izrādot ziloņus, stāstu par filmu “Amaya”, kas ir Latvijas un Honkongas kopdarbs. Beidzot latviešiem ir kāda filma, kas nestāsta par to, kā latvietis ir cietis, par to kā viņš cieš un turpinās ciest. Tās “a la patriotisma” modinātājfilmas rudens periodā tuvāk novembrim jau uzdzen šermuļus, jo tā arī nesaprotu, kāpēc latvietis visu laiku grib filmēt to, ko izrāda tipiskā, klasiskā teātrī? Un galu galā, kāpēc visu laiku jāfilmē filmas par vēsturi? Vai tipiska latviešu filma jau savā zemapziņā kodē to, cik mokoši piedzimt par latvieti?

Labāk par Amayu. Stāsts par japānieti Amayu (Kaori Momoi) un ķīnieti, kas pirms 25 gadiem iemīlējušies, apprecējušies un apmetušies uz dzīvi Honkongā. Viņu dzīve ir vienkārša – vīrs strādā veļasmazgātuvē, savukārt Amaya ir masiere vīra brāļa masāžas salonā. Kā raksta Dita Rietuma (un šoreiz tik netipiski pozitīvi), tā ir “sīku ķibeļu, traģikomisku sadzīves ainiņu, garu kopā nodzīvotu gadu inerces un noguruma pilna vide, ko tver Ginta Bērziņa kamera un piepilda Kaori Momoi niansētā spēle.” Paturpinot Rietumas teikto, gribas piebilst, ka man kā detaļu un nianšu cienītājai nepamanīta nepalika pulksteņa izteiktā tikšķēšana, lietus lāšu sišanās pret palodzi, gaismas spēles, skatieni un vēl dažādi sīkumi, kur acs vēlas pakavēties. Dažubrīdi pat bija tā, ka prātā gribējās paturēt kādu dialogu, taču kamēr tvēru to, nākamais jau bija klāt un ar savu domu pārspēja iepriekšējo.

“Pretmets šai smagnējai sadzīvei ir ekskluzīvs Honkongas hotelis ar skatu uz debesskrāpjiem, vēss stikla būris, kurā ieklīdis kāds Pols (lietuviešu mūziķis Andrjus Mamontovas, viņš arī filmas mūzikas autors un līdzproducents) – eiropietis no vārdā nenosauktas zemes, kurš vairākus gadus dzīvo kā labi situēts klaidonis globalizētajā pasaulē. Pola īpašā kaislība ir masāžas kursi – Indijā, Taizemē, Singapūrā, Honkongā. Honkongā viņš sastop sievieti, kura reiz viņu pametusi (Kristīne Nevarauska).” (D. Rietuma)

Ja par Mamontovu man ir tikai un vienīgi patīkamas sajūtas, tad, skatoties uz Nevarausku, nebeidzu domāt – citas nebija? (Jocīgi, lai gan domāju, vai citas nebija, citu iedomāties arī nevaru) Lai piedod man viņas talanta cienītāji, bet manās acīs Nevarauska ir tipiska latviešu skaistā sieviete un neko vairāk saskatīt nevaru. Ņemsim vērā, ka man tālumā ir pavājināta redze, gadīties var visādi. Īsāk sakot, gribējās man viņu “izkatot”, tieši tāpat kā mazo zvaigznīti Lauru-Luīzi Dzenīti, kuras īso parādīšanos filmā tā arī īsti nesapratu. Jaunkundzes epizode bija vienīgā, kurā domāju – nu re, var redzēt, ka tēlo nevis rada sajūtu, ka tas viss notiktu pa īstam. Aizmirstot šos sieviešu sīkumus, labāk papriecāšos par mūziku, kas bija tik varena, ka cilāja sīkos matiņus uz rokām uz vella paraušanu. Tā vien likās, ka mani piemeklējusi hroniska zosāda.

Nezinu, kā tam vīrietim (Mamontovam) tas izdevās, bet tieši viņš ir tas, kas parūpējies par filmas muzikālo noformējumu un droši vien arī atradis dziesmai “Heal” izpildītāju – Moniku Blēru (Monica Blair). Skaņu celiņi izritinājās starp reibinošajām panorāmām un dabas skatiem, ieritināja arī ausīs kādā smeldzīgākā ainā un atstāja savas pēdas vēl līdz pat šodienas rītam, kad youtube.com pagarināju vakarvakarā iegūtās sajūtas.

Palasot komentārus un atsauksmes par filmu, ir cilvēki, kas saka, ka filma nav vienots veselums. Tā esot mazu ainiņu apvienojums, taču kopuma sajūtu neradot. Kas vienam traucē, tas otru sajūsmina un pie tiem sajūsminātajiem biju es, kas katru mazo scēnu tvēra līdz pat pēdējam sīkumam un satvēru tik ļoti, ka gribu aiziet filmu noskatīties vēlreiz.

Filmai piemīt austrumu trauslums un niansētība, detaļu un sīkumu nozīme, kā arī rietumu materiālisms, kas tiecas pēc garīgā piepildījuma. Filma ir par cilvēkiem, par attiecībām un pasaules redzējumu. Ir jāredz, kaut vai vien tāpēc, ka šī nav tā raudulīgā filma, kas patriotisma sajūtas rada caur kārtējo izšauto lodi pa pretinieku.

Plakātfoto no kinokino.lv

Published by

Kni

Love yourself more

7 thoughts on “Amaya”

    1. Noteikti! Mēs sēdējām pirmajā rindā. Uztrāpījāmies uz to, ko Vācijā sauc par “freie Platzwahl” jeb vienkārši – brīva vietu izvēle. Kino Rīga pagrabstāvā šiem tāda improvizētā zāle – kurš pirmais nāk, tas pirmais pļauj un mēs iepļāvām ideāli. Protams, ērtāks krēsls būtu pavisam smalki, taču gaisotne bija patīkama, par redzēto nemaz nerunājot. Iesaku, tiešām!

  1. vot nesaprotu, vai es to filmu gribu redzēt vai nē, un, ja redzēšu, vai nenožēlošu savu laiku. Man ar aziātiem nav īpaši labas attiecības.

    1. Tincii, no Tevis gan es nebiju gaidījusi šādu atbildi. Es domāju, to par laika nožēlošanu. Mēs tik ļoti to taupām, bet galu galā tik un tā izmētājam. Īsāk sakot, ir nu gan ko nožēlot.

  2. Pilnīgi piekrītu par to mazo latviešu aktrisi – vispār tā bija vienīgā vieta, kas man lika atcerēties, ka filmas veidotāji ir latvieši! Tur atkal parādījās tas teātriskums un neveiklā valodas izruna.
    Visādi citādi, – tu raksti brīnišķīgi :)

    1. Paldies!
      Tas man atsauca atmiņā tādu absolūti neveiklu dialogu, kur sarunājas divi labi pazīstami cilvēki un trešais, gribēdams būt līdz pat šuvēm asprātīgs, izsper teikumu pilnīgi no citas operas. Tā arī bija tajā epizodē.

Leave a Reply to Tincii Cancel reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.