Kad vakardien vakarā Kaspars izjauca visus iespējamos plānus un noturēja mani darbā līdz septiņiem vakarā, es sadusmojos. Sadusmojos ne pa jokam, lai gan uz āru neizrādīju… tik vien kā aso balss toni. Ja kāds tobrīd man varētu ieskatīties iekšā, tad tur noteikti bija viena kārtīga ķīmiskā laboratorija, kurā uz galdiem bija salikts simtiem mēģeņu, kuras savukārt draudēja eksplodēt. Protams, novērtēju to, ka ir vēl vieta, kurā mani noturēt līdz tiem septiņiem, taču mani ārkārtīgi tracina mirkļi, kad lietas tiek darītas pēdējā brīdī, kā rezultātā iespējams daudz augstāks kļūdu koeficients.
Tikusi līdz mājām, iegāju vietējā bodē un nolēmu, ka šodien uzrīkošu mazus svētkus. Svētkus sev! Atbrīvoju sevi no vakariņu gatavošanas un steidzu meklēt cita veida izsalkuma remdētājus. Šeku reku, plauktā gozējās humos. Tā vienā teikumā izstāstot – humos ir pastā saberzti turku zirņi. Tā garša daudziem varētu likties neierasta un netīkama, taču kopā ar kādu austrumu tipa maizīti.. mmmm.. un, kā lasu humosa cienītāju mājas lapā – pirms pasniegšanas sajauciet humosu HUM-HUM ar dažiem pilieniem olīveļļas un citrona sulu = pirkstiņus aplaizīsiet! Laizīju tā pat :D
Tā kā man nebija gana, tad paņēmu brokastīm jogurtu, lai gan biju plānojusi taisīt maizītes. Tas nozīmē – atbrīvoju sevi arī no brokastu gatavošanas.
Ņemot vērā, ka vakars bija izbojāts, krāvu groziņā viskaut ko, ko citas reizes nebūtu ņēmusi. Šajā reizē mistiskā kārtā likās, ka to visu esmu pelnījusi par tām sāpēm un dusmām, ko piedzīvoju. Lai gan patiesībā, man sevi būtu jāsabar (ka ļāvu dusmām ņemt pār sevi varu), nevis jāpalutina ar saldumiem. Groziņā piezemējās arī cepumi Domino! Ak, jel, šķiet tieši tāpēc, ka šos cepumus nebiju ēdusi gadiem. Atceros tos no bērnības, kad mērcēju pienā un ēdu gardu muti.
Katru reizi, kad ienāku bodē pie mājās, nopriecājos.. nu nē, nosmīnu par to, ka šiem nav mazās kolas. Tikai lielā un ir skaidrs, ka lielo es nepirkšu, jo tik ļoti jau apbalvojama es arī neesmu. Kā punktu uz “G”, iegādāju saldējumu Pols. Jā, jā, man likās, ka arī šo esmu pelnījusi un Pola papīrītis tika attaisīts tūlīt, kā biju izgājusi no veikala. Dusmas bija prom, galva atvēsināta un vēders apbalvots! Maz man vajag, lai nomierinātos… tik pat maz, lai sadusmotos :D
Smieklīga jau tāda rīcība, bet ziniet, šad tad vajag sev kaut ko uzdāvināt, lai arī nav algas diena, nav arī ne dzimšanas, ne vārda diena. Vajag sev kaut ko uzdāvināt, jo svētki ir nevis tad, kad saka kalendārs, bet gan tad, kad jūs izlemiet tos svinēt. Arī izbojātu vakaru var nosvinēt!
Foto: no flickr.com
