Viss sākās ar Viņu.
Biju to iztēlojusies vienās cakās, tādu, kas atgādinātu marcipānu, kūciņu, vai vismaz kaut ko, kas liktos ēdams esam. Mēģināju vienreiz, bet metu visu pie malas jau kādu laiciņu atpakaļ. Mēģināju un atkal mīcīju visu kopā, mēģināju un … Bet tad, kad aizklīdusī varēšana bija atgriezusies, viss salikās pats. Lēni, pacietīgi, bet katra mazā detaļa sagūla uz ziloņa sāna tā, it kā iepriekš nemaz nebūtu mocījusies. Tik viegli, tik gardi un tik iekārojami. Mazās detaļas atgādināja mežģīnes. Ēdamas mežģīnes. Visus šos pavedinošos vārdus nāksies atmest, jo zilonis ta divgadīgai jaunkundzei Elzai. Lai kā tur arī būtu, man domāt, ziloņgaume jāaudzina jau no mazotnes.
Lai silti un lai gardi!
tada rita agruma, kad pat Tunisija aukstums velk no durvju puses – iesildiji man sirdi :) kamer rakstu commentu redzu tik filigranas detalas uz zilonmeitenes kajam – skaisti, Kni, skaisti :) kaut man butu divi gadi un es sanemtu tadu skaistumu :))) burvigu dienu!
Tik gardi sarakstījies! Tik kārdinoši gardi saveidojusies ziloņmeitene! Vai zini? – pa lielam man vienmēr viss Tevis radītais asociējās ar garšām un smaržām… Tā ka – vienmēr gribās “dadurt mēli” ;-))) Vai nu tas krāsās, vai formās, vai rakstos, vai atmiņās… Kas zin? Un vai tam visam nozīme? Gardēdis ir un paliek gardēdis… Un “garšot” jau var daudz kas…
Paldies Tev! Skaisti!
Es domāju par laimīgo divgadīgo dāmu… redz, kad es lielīgi ierados mājās ar savu otru, kā zvaigzni iekritušu rokās (!), ziloni, mana 8 gadīgā meita iesaucās – tad vecais zilonis tagad būs manējais? Uz ko man nācās viņai aprādīt, ka neviens no viņiem nav vecs un ka viņa tos iespējams saņems tikai mantojumā…. jautājums protams sekoja, kas ir mantojums utt… tā kā patiešām laimīgā divgadniece…
nu, labi, varbūt drusku iedošu savai dāmai arī parotāties…
Es pilnīgi sajutu, cik lieliski viņš izskatītos uz manas pūkainās zaļās šalles… (skauž par 2gadnieces dabūjienu, laikam slikts cilvēks esmu :)).
Cik jauki lasīt, ka jums laba apetīte!