Kni virtuve

love yourself more

Apskāviena jautājums

Politiskais jautājums divas dienas ir vazāts pa virtuves galdu, pietiek! Galu galā to šodien ķidās visās darba vietās, pārsvarīgo ziņu portālos un kafijas dzeršanas vietās. Tēmas maiņa!

Man savukārt būs pavisam īss pastāstiņš un tam sekojošs jautājums.
Mirklī, kad kādu apskauju, vai ļauju sevi apskaut, tas ir kā pielaist ļoti tuvu sev klāt. Tas nav tikai fiziski, tā ir enerģiju apmaiņa un mirklis, kad otru cilvēku sajūti jo īpaši. Tad, lūk, man ir daži draugi, kas no apskāviena bēg kā sātans no krusta. Uz atvadām vien stulbi pamāj un prom ir. Kas zina, varbūt vaina manī, taču, nav jau tie paziņas. Tie ir cilvēki, kas zina manas dzīves svarīgākos notikumus. Tajā mirklī es brīnos, vai vaina ir manī, vai viņiem kas tāds ir nepieņemams. Pajautājusi neesmu, kautrējos, jo tajā mirklī, kad nāk atvadu brīdis, zinu, ka šī atvadu rituāla nebūs un ka atkal tiks vienkārši novicināta roka ar “ai, labi, čau!” un ko tur vairs.

Kas ir tie iemesli, kas cilvēkam ļauj kratīt sirdi līdz asarām, bet, kad sirsnīgi jāatvadās, cilvēks pārvēršas teju par vienkāršu garāmgājēju?

Atvilktne: Kni.nieki
  • Signe saka:

    iemesls ir viens un vienkāršs – esam latvieši :)) sorry, bet tā tiešām ir tikai pie mums, nu vēl arī pie somiem :)) igauņiem :)) pēc gada Parīzē automātiski sveiciena brīdī sniedzu vaigu tradicionālajiem bisous – kurus pielieto visi – universitātes kursa biedri, darba biedri, ģimenes un draugi. atbraucu uz Latviju ieviesu to mājās starp saviem ģimenes locekļiem – ne jau īpaši uzstāju, bet tas kaut kā sākas, tagad ja nesabučoju Zvectēvu, skatās jocīgi. lūk, viss ir relatīvs :) tāpat zinu meiteni, kura ilgus gadus dzīvo bučotāju valstī, bet Latvijā uz atvadām vienmēr saka, labi čau un pazūd ātri!
    vēl stulbs un vienkārš loģisks izskaidrojums par kuru nebiju patik aizdomājusies – ir ļauži, kas paniski baidās no baciļiem. paniski. īpaši gripas sezonas laikā.
    lūk, es par skavām un bučām sveicienos un atvadās!
    s

    30/05/2011 at 09:15
  • Ieva saka:

    dažiem nepatīk tīri tas fiziskais kontakts. jo, lai arī apskaušanās ir “enerģiju apmaiņa blablabla”, tas, pirmkārt, ir fizisks process.
    un ir cilvēki, kuriem nepatīk tā pati enerģiju apmaiņa. runājoties tā nav tik jūtama kā apskaujoties.

    jā, arī es dažreiz nelaižu klāt pašus tuvākos un vienkārši pamāju ar roku. labāk tā, nekā atļaut sevi apskaut, kaut negribas, un stāvēt kā stabam.

    30/05/2011 at 09:17
  • melato saka:

    Nedomāju, ka tas ir personiski, noteikti ne.
    Tas nāk no ģimenes, jā arī no tautas tradīcijām. Padomju laika ģimenēs nebija izplatīta mīlestības izrādīšana ar glāstiem, apskāvieniem, mīļiem vārdiem, tā vietā svētkos mammas un vecmammas taisa tik daudz ēdiena, ka visu ciemu var pabarot, un tā ir nesniegtā mīlestība, ko viņas sniedz.
    Šo ledu var lauzt, mēs savu mammu esam iemācījuši samīļoties, tagad lieli esot.
    Un labā ziņa ir tā, ka tagad aug citāda paaudze, pirmkārt jau jaunie vecāki tagad brīvi izrāda savas jūtas bērnam, ir aicināti un mudināti to darīt, gan sievietes, gan vīrieši. Pavērojot piemēram vidusskolas bērnus, redzu, ka viņu atvērtība cilvēkiem ir tāda brīva un forša, ar bučām, apskāvieniem, nekā tāda nebija manā laikā (vidussk. beidzu 1995)
    Ja cilvēks nesamīļojas ar saviem vecākiem, viņš nemāk atvērties arī draugu apskāvienam. To var mainīt, ņem un sirsnīgi apskauj, redzēsi trešajā reizē jau vairs nebūs tāda sastinguma:)

    30/05/2011 at 09:25
    • Liene saka:

      Pilnīgi pievienojos šim viedoklim! :)

      30/05/2011 at 12:34
  • Gicha saka:

    Es vispār esmu no “apķērīgajām” meitenēm, bet reizēm esmu secinājusi, ka cita cilvēka apķēriens vai apskāviens man tā kā ne visai…. un tad iedomājos, bāc, un, ja nu tas cilvēks, kuru apķeru es, nemaz to tā kā nevēlas… iespējams tā ir atbilde, kāpēc kāds kādu neapskauj….
    Atceries, Kni, kad mēs tikāmies, man vienkārši kājas pienesa pie tevis un es tev uzkāros kaklā kā tāda veca draudzene, iespējams tev tas bija mulsinoši, bet man tas acīmredzot neapzināti ļāva likvidēt kādu daļu no satraukuma un veicināt tālāko sarunu… un, kad es uz atvadām to izdarīju vēlreiz – tas jau bija apzināti – man patika! :)

    30/05/2011 at 10:03
  • Vīpīne saka:

    mm, Kni, redz, tas noteikti ir tkarīgs no ieradumiem, ir tik daudz dažādi cilvēki, kas draugi apkārt, ar vieniem uz atvadām aposkaujos, ar citiem sabučojos, ir tādi, ar kuriem šķiros sasmaidoties un pasakot: “čau! “, bet draudzības dziļumi un kvalitātes no tā nemainīgas, reizēm tie trešie izrādās vēl tuvāko kā pirmie vai otrie, mērauklas. savstarpēji ieradumi arīdzen. un ir cilvēki, kam netīk veidot sastapšanās un atvadu rituālus, būtiskāk ir pati kopābūšana. ah, jā, cilvēki! :)

    30/05/2011 at 10:17
  • ezz saka:

    Es ar neskaujos. Nezinu kādēļ, bet man šāds fizisks kontakts, patiesībā jau laikam jebkurš ciešs fizisks kontakts ar cilvēku, kas nav tuvākais ģimenes loceklis, ir nepatīkams un apgrūtinošs.

    30/05/2011 at 11:05
  • Ilziite saka:

    Njā, tēma par kuru ik pa laikam aizdomājos.. Jo – es arī parasti neskaujos (pēdējā laikā gan ir radušies daži izņēmumi).. Un skaidroju to tikai ar ģimenes tradīcijām..
    Man bija viens interesants piedzīvojums, kad pēc viena no maniem kārtējiem “psiholoģiskajiem treniņiem” gāju mājās un skāvu visu ģimeni pēc kārtas (jo tad taaa gribējās visus samīļot).. Un toreiz taaaaa aplauzos.. Neviens mani nesaprata un tā sajūta bija briesmīga.. Jo mūsu ģimenē neviens otram īsti pat nepieskaras.. Jo to nevar tā ar varu un vienā jaukā dienā.. Un varbūt nemaz nevajag..
    Bet vispār man visērtākais un komfortablākais šķiet buča uz vaiga, jo tad jūtos pietiekami tuva.. bet ne par daudz.. Jo vienkāršs “čau” dažreiz tiešām šķiet (latviski) auksts..

    30/05/2011 at 13:23
  • esvienkarsiesmu saka:

    “Tad, lūk, man ir daži draugi, kas no apskāviena bēg kā sātans no krusta.” – varbūt nepatīk tava smarža? Man ir pazīstama viena “tante”, kuras smaržas drīzāk varētu nosaukt par smaku. Ja no tādas vien jau ceļ uz augšu, tad loģiski, ka negribētos, lai atlikušo dienu šī smaka vazājās tev līdzi uz drēbēm…

    30/05/2011 at 13:38
    • pagesalive saka:

      Šis komentārs ir baisi smieklīgs. Ja Kni strādātu lidiņā, pie kotlešu cepamās pannas, tad varētu satraukties, ka pēc viņas apskaušanas visu dienu būs kā kotletei apkārt jāstaigā… bet citādi, es varu Tev apgalvot, ka Kni neož!

      30/05/2011 at 15:12
      • esvienkarsiesmu saka:

        Tas tik viens no variantiem, peace! Nav tas gods Kni pazīt personīgi, tāpēc nezinu ož vai smaržo :)

        30/05/2011 at 15:22
  • garsija saka:

    man ar liekas, ka tā ir latviešu / ziemeļu vaina. padzīvojot kaut vai nedēļu kaut kur, kur tā ir norma, pirmās dienas tas liekas ļoti nedabiski un nevēlami, bet pēc tam pat savējos latviešus, ar kuriem esi tur kopā, gribas skaut un skaut un neliekas nekas īpatnējs!
    no vienas puses parasti sākumā ar latviešiem ārvalstīs runājam, ka pretīgi, ka tas jādara un ka arī viņiem tur, skāvēju zemēs, būtu jāpieņem, ka mēs to negribam. bet no otras puses – pēc laiciņa arī mūsu ziemeļu sirdīm tas kļūst pavisam tīkami.
    un piekrītu, ka jaunajiem (kam tagad 18), viss šis ir daudz brīvāk un nepiespiestāk.
    tādi esam.

    30/05/2011 at 13:48
  • grieta saka:

    es bučoju uz vaigiem 2 māsas, 1 brāli, 1 mammu, tad 3 draudzenes un 1 draugu + savu 1 draugu, kopā sanāk 9 ļaudis, tātad ar tik man patīk apmainīties enerģijām,
    man patīk arī silti paspiest roku svešākam, bet tuvam cilvēkam

    30/05/2011 at 15:57
  • Kni saka:

    To, ka maniem lasītājiem ar fantāziju viss ir kārtībā, laikam vairs pārsteigt nevar :D Smejos par “esvienkarsiesmu” komentāru un domāju, nez kur tādu var izdomāt. Mieru tikai mieru, ar higiēnas jautājumiem man problēmu nav, kā duša darbojas, zinu, lietot protu, divas dienas pēc kārtas vienu un to pašu štāti nevelku un smaržas arī protu lietot saprāta robežās.

    Lai nu kā, man visreālākie liekas skaidrojumi par ziemeļu tautu un par tradīcijām ģimenē. Tā vienkārši ir pieņemts, ka nav pieņemts apskauties un katram tas biolauks ir tik jutīgs, cik tas ir. Nav jau arī tā, ka es visiem tagad sev tuvu ļautu pienākt. Jā, jā, lai cik tas komiski nebūtu, es esmu no tiem, kuriem nepatīk, ja sveši dikti tuvu stāv :D

    30/05/2011 at 19:30
  • sniedzuk saka:

    Es, piemēram, neskaujos ar visiem. Man ir tā saucamie īpašie cilvēki, kurus es apskauju tā riktīgi. Vai buču uz vaiga. Bieži vien ir tā, ka gribās apskaut kādu drušku, bet, nē, viņa tiešām paiet garām ar vienu :”čau, vecais!”. Bet kādreiz bija tā, ka citi gribēja mani skaut savos knaģos, bet es bēgu, jo neuzskatīju, ka esam tik tuvu, lai skautos. Bet tā tikai un vienīgi skaujos ar tiem, kuriem ir stiprs konekšns.Neesmu jau no tik vēsā Ziemeļ gala, bet es neuzticos visiem un tiem, kuriem uzticos varu krist ap kaklu kaut vai pūlī, kaut vai õperā!!!!

    30/05/2011 at 21:36
    • Kni saka:

      Tak nav jau runa par skaušanos ar visiem!!! Es šajā gadījumā tieši runāju par īpašajiem cilvēkiem! Tāpēc man jau man liekas mazliet jocīgi, ka pat pēc sirsnīgas izrunāšanās, kurā principā tak ir 100% uzticība, ja ne vēl vairāk, mirklī, kad saruna ir cauri un jāatvadās, tuvais cilvēks kļūst par parastu paziņu.

      30/05/2011 at 21:54
      • sniedzuk saka:

        Labi,labi, Knī, sapratu!!! Katrs cilvēks katru tekstu pagriež uz savu pusi ! Negribot :dd
        Būtībā, dažreiz cilvēkiem neprasās pēc apskāviena. Arī ar tuviem cilvēkiem. Jūs esat pietiekami izrunājušies no sirds . Izrāvuši visas dvēseles stīgu notis un vairs negribās skauties! Nu vienkārši ir jau tā pietiekami bijis emocionāls kontakts, kur nu vēl kaut ko tādu! Latviešiem atvērties ir grūti, bet, kad atveras vēl jo projām ir kāda bremze, kas attur līdz galam cilvēkam to parādīt! Visa būtība noteikti ir mentalitātē un tajā, ka “es jau tā esmu daudz atvērusies. Ar to ir pietiekami!!”

        31/05/2011 at 14:11
  • Ilziite saka:

    :D sāku jau domāt, ka tev šī tēma parādījās pēc mūsu vakardienas tikšanās.. :) :) :)

    Bet vispār tas varētu būt saistīts arī ar to, cik tuvu mēs vispār kādu pielaižam.. Un tā kā zinu, ka vismaz man tas, ka es izstāstu pus dzīvi, vēl neko nenozīmē (vairāk gan tas, ka uzklausu kāda pus dzīvi liek justies tuvākai) un ka, lai maniem mūriem cauri tiktu, pacietību ļoti vajag.. Tad kāda tur vispār skaušanās? :)
    Arī ar cittautiešiem runājot tieši tā arī skaidroju mūsu vēsumu – ar to, ka vajag tiešām daudz laika, lai pa īstam “atvērtos”.. Un jā – šī brīža jauniešus apskaužu, par to, ka viņiem tā gluži nav..

    30/05/2011 at 23:29
    • Kni saka:

      Tēma neparādījās, tēma bija jau sen un ar Tevi tam nav pilnīgi nekāda sakara. =)

      31/05/2011 at 06:21
  • Zvejnieks saka:

    Ja senāk attiecību pētnieki meklēja cēloņus kāpēc cilvēki sķiras, tad tagad uzstādījums ir pilnīgi pretējs un tiek pētīti iemesli kas liek tiem palikt kopā. Varbūt līdzīgi var paraudzīties arī uz ”apskāviena jautājumu”?
    Ja taisnība psihologiem, kas apgalvo, ka cilvēkam ir svarīgi pieskārieni, tad varētu būt, ka emocionālais kontakts, tāds kāds tas veidojas vienkārši pakratot sirdi, tomēr nespēj sniegt visas tās sajūtas, ko cilvēks gribētu saņemt? Atšķirība vien tā, ka viens ļauj šim sajūtu deficītam brīvi lauzties uz āru, kamēr cits, kurš dēļ savām jūtu izpausmēm piedzīvojis vilšanos, rūpīgi paslēps to zem bruņām. Un Signes teiktais to arī apliecina, ka nonākot apstākļos, kur piedzīvot vilšanos (netikt apskautam vai sabučotam) ir gandrīz neiespējami, zūd arī nepieciešamība kaut ko slēpt, un arī pašas bruņas beigu galā izrādās pilnīgi liekas ;)

    31/05/2011 at 18:16
  • pagesalive saka:

    Bērnam, lai labi justos vajag 80 pieskārienus dienā. Ja padomā, cik pieskārienus pieaugušais vispār saņem? Es varētu iekļauties uz abām rokām, sevišķi, ja pagadās nesociāla diena. Mājas, kolēģi, piemēram.

    31/05/2011 at 19:13
  • E. saka:

    Man ļoti patīk apskauties ne tikai atvadoties, bet arī satiekoties. Domāju, ka tas no vecākiem, kaut gan… māsai manai nepatīk apskauties. :D:D:D

    31/05/2011 at 23:46
  • Kibrika saka:

    Lasu komentārus un brīnos. Es esmu no tiem, kas neapskaujās vispār, pat ar vislabākajām draudzenēm. Tagad sāku apdomāt, ka man droši vien vajadzētu mainīt pieskārienu nozīmes izpratni.

    01/06/2011 at 13:11
  • RedStar7 saka:

    Gluži kā sātans no krusta nevairos, bet pirmais nekad otru neapskaušu. Ir vairāki cilvēki manā paziņu lokā, kuri mani šad tad apskauj un tas nav patīkami, ja es pret attiecīgo indivīdu nejūtu īpašas simpātijas. Bet, ja arī jūtu, man tas nav vajadzīgs, man pietiek, ka es zinu un jūtu, ka tam cilvēkam es varu stāstīt bezmaz visu, kas uz sirds sakrājies.
    Es gan reiz ievēroju, ka drusku omulīgāk jūtos runājoties ar puišiem, kuriem pirms tam sasveicinoties esmu paspiedis roku :).
    Un vēl ne Austrālijā, ne Nīderlandē man nav nācies novērot vai izjust, ka cilvēki apskautos biežāk nekā Latvijā. Citur nav ilglaicīgi būts.

    01/06/2011 at 16:22
  • Mēnessmeitēns saka:

    Nu nu, es Somijā divas vasaras biju un mani apskāva cilvēki pirmajā tikšanās reizē, un darīja tā pēc tam katru reizi, kad tikāmies. Neteiktu, ka somi to nedara.
    Man patīk, kad mani apkauj, bet pati nevaru uzdrošināties skaut citus, jo šķiet – nu mazums, viņam tas nepatiks.
    Manas paziņas vīrs vienmēr visas sieviešu kārtas būtnes satiekot (protams pazīstamas) vienmēr dod buču uz vaiga! :) Un ir patīkami! :)
    Es sāku apskaut savējos, nezinu vai viņiem patīk, vai nepatīk, man vienalga – tā ir mana ģimene un viņiem mani ir jāsaprot un jāpieņem neskatoties ne uz ko! ;)

    02/06/2011 at 21:55
  • zais saka:

    Apskauties arī var dažādi (: Jā, es arī piekrītu, ka tā zināmā veidā ir cilvēka pielaišana tuvāk. Tāda kā uzticēšanās. Vismaz mūsu izpratnē. Importa zemēs, piemēram, Francijā jau ir savādāk. Tā ir formalitāte, kā mums paspiest roku, vai pateikt to pašu “čau”… Mhm, apskauties ir forši

    13/06/2011 at 10:19

Leave a Reply