Tas bija krietnu laiku atpakaļ, kad kādā vietnē uzgāju šo dzejoli, un, lai arī pagājuši jau vairāki gadi, tas nav izskrējis no atmiņas. Manuprāt, tajā visā ir kāda rudenīga noskaņa.
Aptuvenie aprēķini.
Tu paliki man parādā:
* tasīti tējas Dolce Vita
* spaini ruma un Margrita
* 3 kompaktdiskus
* 8 iespējas un riskus
* 76 apskāvienus
* 5 saulrietus pēc maija dienas
* pasaku pirms gulētiešanas
* ņaudēšanas un riešanas
* pankūku svētdienas piecas
* divas rokas, kas pretī tiecas
* 117 smaidu,
bet neliecies traucēties,
nav jau tā, ka es skaitu..
(Dārta Hapanioneka)
Mēģināju Dārtu uzmeklēt, bet diemžēl neveiksmīgi. Lai kur viņa arī būtu, paldies par šīm rindām!
P.S. Te pat var izvērst dienas/vakara/rīta jautājumu – ko kāds palicis parādā Tev, bet varbūt ko parādā paliki kādam Tu?
P.S.2. Nauda neskaitās.
Lai viņai divi paldies par šīm rindām.. arī no manis!
rudenīgi un pavasarīgi reizē. skaisti.
Tā mazliet smeldzīgi, mazliet ķircinoši. Njā, lasu atkal un atkal, turklāt vajadzības gadījumā ideju var palienēt un katrs sev var uzrakstīt līdzīgas rindas. Lai nu kā, šāds parāds pat izklausās labi, ja ņem vērā, ka iespējams tiks atdots :D
Te pat var izvērst dienas/vakara/rīta jautājumu – ko kāds palicis parādā Tev, bet varbūt ko parādā paliki kādam Tu?
ak vai vai vai, cik skaisti! Bet par parādiem šodien ne. Mēģināsim neskaitīt.
Man gan pirmais, kas iešāvās prātā, ka pirmo rindiņu varētu nomainīt uz – Tu sniedzi man vai Es sniedzu tev (piedod, Dārta)… šajā gadījumā varbūt pirmajā mirklī arī šķistu, ka viss ir baigi saldi, bet pēdējās rindiņas gan liecina, ka parāds joprojām kādam pret kādu ir. Un pretenzijas arī… :)
Atcerējos mūsu ģimenes melno humoriņu :” Ņem, ņem ceturto kotletīti, mēs jau neskaitam”.
– vai, cik garšīgi pīrādziņi, es jau piekto ēdu!
– sesto gan īstenībā, bet kurš tad skaita.
dikti labs dzejols
Tik skaisti teikts :)…
Mēdz gadīties, ka tie nenaudas parādi ir smacējošāki par naudas! Es nolēmu pamazām no visiem savējiem atbrīvoties. Palicis ir viens nejaukais, kas saucās palīdzība diplomdarba pārrakstīšanā. Tā vieglprātīgi apsolīju radu meitenei, kura 4 gadus nomācījās, nokārtoja eksāmenu, uzrakstīja diplomdarbu, bet aizstāvēšanā izgāzās un visam atmeta ar roku. Šis ir no sērijas “nu kā var nesolīt”!!!
Bet dzejolis tiešām jauks un lielāko daļu no tā man nebūtu pretenzijas ne palikt parādā, ne saņemt kā parāda izpildījumu :))
.ļoti sen nebiju te ielūkojusies. nebiju runājusi vispār. nebiju rakstījusi, tikai dzīvojusi lielā, klusējošā domu telpā, kurā notiekošās vibrācijas, kāpumus kritumus bija bail kaut kur fiksēt.
.šodien pārlūkoju savu, pārlūkoju citu kopš pavasara rakstīto un, jauši vai nē, viens no pirmajiem mani atgriežoties sveicināja Hā jaunkundzes teiktais – tā nu gadījies, ka viņa ir viena no tiem, ko varu saukt par “savējiem”, tāpēc jo īpašs prieks:))
.un ja par parādiem – laikam pusgada klusēšanas parāds ir tas, kas man jāsāk pamazām atdot i sev, i citiem.
sveiki,
saņēmu nosūtījumu uz jūsu virtuvi un ļoti nopriecājos.
šausmīg jauki, ka vēl pēc visiem šiem gadiem dzejolis turpina savu dzīvi un ceļo pie lasītājiem un tiek pieglabāts atmiņā :)
(un piedevām ar visu atsauci! un manu drukas kļūdu pie Margaritas:)
Dārta! =) Priecājos, ka atsauce līdz Tevīm aizceļojusi un ka pati esi atnākusi.
Vēlreiz sirsnīgs PALDIES par šīm rindām. Mīļas!