Kni virtuve

love yourself more

Ar smuku nabu uz Labu Dabu

Kad komforta zonā kļuvis par ērtu, laiks spert vismaz vienu soli neērtākas zonas virzienā un mazliet izaicināt sevi. Neesmu es nekāda “teltī negulēšu”, “uz to smirdīgo plastmasas tualeti neiešu”, taču dušas neesamība man rada diskomfortu. Nelielu, bet ne nepārvaramu. Piektdien ar manu juristi nosecinām.. tizlie inteliģenti atradušies.. dušu viņiem podavai.

Smejot par sevis pašas radītām iedomām par neērtību, mazliet haotiski, taču ne slikti sakārtotu somu un guļammaisu padusē, atpaliekot no grupas, devāmies uz staciju, lai kāptu pārpildītā vilcienā, sēdētu uz grīdas uz jau pieminētā guļamaisa un baudītu visnotaļ festivālu iešūpojošu komfortu līdz brīdim, kad rodas secinājums, ka katrā vilcienā, katrā autobusā atrodas kāds ar neveiklu rokas satvērienu, kā rezultātā uz grīdas tiek izgāzts alus. Vagonu pārņem apiņu smarža un mazu devu reibinājuma saņem katrs. Tiek glābtas somas, celtas augstāk un alus plūdi slaucīti ar dvieli.
Kādu brīdi pat liekas, ka esmu nonākusi kādā pavisam dīvainā vietā. Vīrieši palīdz somas uzcelt augšā, kāds cits savukārt teju vai izklājas, lai palaistu kādu sievieti pasēdēt un pats taisnojas, ka viņam tā ērti stāvēt, lai šī sēž mierīga. Biju pieradusi, ka, citējot twitteri, īsti vīrieši sabiedriskajā transportā sēž aizvērtām acīm, jo sāpīgi skatīties, kā sievietes stāv kājās.

Kad kādā vietā esi nonācis pirmo reizi, acis skrien uz visām pusēm, un, ja viss ir labi, tad arī patīk viss un sajūsma lejas pāri. Uz siena podesta slejam telti, veicam korekcijas apģērbā un es esmu gatava manam pirmajam festivālim mūžā. Tieši tā! Lai cik neticami izklausītos, no visiem pārējiem es veiksmīgi izvairījusies. Desmit gadus atturējusies no nakšņošanas teltī, kas pilna maziem zirneklīšiem. Pie dabas. Pie Labas Dabas.

Ar no tīmekļa izdrukātu lapiņu, dodamies skatuvju virzienā.
Kā jau nožēlojama teicamniece, kāroto grupu nosaukumus esmu iekrāsojusi pamanāma krāsā, kas savukārt nozīmē, ka plāns ir gatavs. Daļa no atzīmētā ir nokavēta, taču pēdējās divas dziesmas, kuras dzirdēju no Zig Zag, man tīk, un uzstāšanās vieta šķūnis patīkami smaržo pēc siena, atmiņā ievelkot ainiņas no bērnības, kad laukos basām kājām kāpelējām pa šķūņaugšu, kurā mitinājās tieši šī smarža. Kaut kad tam visam pa vidu vēl noklausīts Voiceks Voiska un man viss patīk vēl vairāk.

Ir jau krietni satumsis un zvaigznes, kuras gribējušas parādīties debesīs, ieņēmušas labākās vietas. Tiek skandinātas vijoles, rībinātas bungas, bet uz skatuves festivāla nagla – grupa Otava Yo (Отава ё) no Sanktpēterburgas. Puiši trenuškās, pižikos un viena simpātiska dāma. Tik vienkārši un ar absolūtu atvērtību pret publiku, viņi iekustina katru. Drēbju kārta krīt, ir karsti un katra tautasdziesma tiek ne tikai izdziedāta, bet arī izdejota. Svinīgi paziņoju sev, ka festivāls ir atklāts, turklāt ar sajūsmu skatos uz manu kompāniju. Otavu Yo nobaudījuši iepriekšējā vakarā Vecrīgā, dziesmu vārdus ber tā, it kā grupai braukātu līdzi tūrē.

Ir jābeidz tad, kad ir labi un pēc šī enerģētiskā koncerta uzēdu naksnīgas vakariņas un mēroju ceļu telts virzienā, lai padrebinātos, veikli izgulētos un astoņos no rīta būtu uz strīpas. Man svešās vietās neguļās.

Diena numur divi sākas ar sauli, viegli sagurušu skatu un secinājumu, ka ēdinātāji publikai nav gatavi. Cits vēl brokastīs grib iemānīt iepriekšējā vakarā nepārdoto tā saucamo auksto zupu, kas noteikti tik auksta nemaz vairs nav. Saule karsē spēcīgi jau no paša rīta un skaidrs ir tikai viens – būs karsti.

Kad vēders vairs nerūc, var pievērsties piedāvātajām aktivitātēm. Apgleznot maišeli, iemūžināt savu seju vai krūtis ģipsī (šai otrajai daļai ir krietns skatītāju pulks..), atvēzēties kādam hennas tetovējumam, aizsūtīt savu atvasi uz Pogas skoliņu, uztaisīt pastkarti, kādā ēnainākā vietā ļauties masāžai, vai arī noklausīties kaut ko skanīgu no bērniem piedāvātās programmas. Un visiem ir labi! Kam nav labi, tas iegādā glāzi alus. Festivāls taču!
Diendusa zem klajas debess un vakars ir klāt.

Baložu pilnos pagrabus, t.i., pagalmus palaižu garām un akurāt septiņos vakarā dodos paklausīties Dzelzs Vilku, kura skaņotājs pirmās dziesmas laikā vai nu vēl guļ, vai arī tver ko var, lai savāktu tās skaņas daudz maz klausāmā gabalā. Ir vēl gaišs un liekas, ka, lai nu kam , bet Dzelzs Vilkam tādā gaismā nebūtu jāspēlē, taču zinātāji stāsta, ka tas esot labāk nekā Positivus, kad Vilciņš uzstājies tieši ap pusdienu laiku. Uz skatuves lido kāds sajūsmas pilns krūšturis, un, neskatoties uz to, ka man tomēr kaut kā pietrūkst, publikai patīk. Tas taču galvenais. Viss pārējais – sīkumi.

Kad viņus dzirdēju pirmo reizi, viņi sevi dēvēja par Smaragdu pilsētas burvjiem un uz Studentu kluba skatuves centās iznesties pēc labākās sirdsapziņas. Labu labo iespaidu uz mani neatstāja, jutos dziļi vīlusies, jo solists, kurš visu koncerta laiku lūr grīdā un visi pārējie paši no sevis ķer kaifu, manī sajūsmu nerada. Enerģija nenāk. Šajā reizē viņiem devu vēl vienu iespēju mani pārliecināt, ka, saucoties par The Sound Poets, viņi tomēr būs labāki. Pārlieku ilga skaņošanās, muļķīgi teksti dziesmu starplaikos, nodrāztas frāzes par “siltu publiku” un viss tik paredzams. Grupa spēlē labi, bet piedodiet, solists varētu nedziedāt. Es zinu, skarbi, bet šī ir mana festivāla lielākā vilšanās. Lai lieki nebojātu citiem sajūtu, koncertu līdz galam nenoklausos un uzskatu, ka otrā iesēja ir izķengāta.

Ko nevar Poēti, to var Brīvdienas.
Grupa Oranžās Brīvdienas ir enerģijas spridzeklis un enerģijas pietiek visiem, kas pulcējušies pie Eža skatuves. Te ir tas, ko meklēju pie poētiem. Vienkāršība. Krāsni var iekurt pavisam vienkārši.. ar sērkociņiem. Ja sērkociņi vai malka ir slapja, tad uguns nebūs. Pēc šāda salīdzinājuma gribas teikt, ka oranžajiem ir pašiem sava sērkociņu fabrika. Mūzika ir jestra, teksti asprātīgi un smieklīgi, periodiski iestarpinot pa kādam no ziņu raidījuma izrautam gabalam. Lieki piebislt, ka pats koncerts iesākas ar teikumu: “Labvakar, latviešu tauta,” Valda Z. izpildījumā. Ja pirmdiena nav gluži jūsu mīļākā diena, tad jāspiež te, lai to kaut drusciņ par tādu padarītu. Visu pārējo izdarīs viņi – Oranžās Brīvdienas, bet tiem, kam pietiek ar mazumiņu, viens video.

Ja citas grupas pēc savas uzstāšanās saka, ka tur pa labi var iegādāties mūsu Cēdē, tad Oranžās Brīvdienas piedāvā pievienoties viņu pulkam, savā īpašumā iegādājoties krekliņu. Tādi, lūk, zobrati!

Viss, kas seko pēc tam, ir tāds kā joks. Nevilina mani ne Fonteins, ne Zion Train, bet Ufo ar grupu Kaija uzmet visus. Ilga gaidīšana un pavisam neveikls paziņojums, kas sākotnēji gan izklausās pēc uzstāšanās daļas: “Ufo nebūs. Viņš zvanīja, ka esot kaut kur aizķēries.” Tieši tik viekārši, tik īsi. Paldies, ka gaidījāt, bet nu nebūs. Izskatījās, ka tādu neticīgo bija krietns pulciņš, turklāt to, ka tas nav nekāds joks, dažam pat nespēja kliedēt acīm redzamais fakts, ka mikrofoni tika krāmēti nost.

Grupa “Striķis” dod vaļā savās labākajās tradīcijās, bet visu laiku viņu lipīgāko dziesmu par zaķīti jau klausos no telts. Tiem, kam dziesmas ātri pielīp, neiesaku klausīties, jo dziesma iesēžas uz ilgu laiku.

Lai koša nedēļa!

Atvilktne: Kni.stāsts
  • biib saka:

    šis tik ļoti atgādina manu došanos uz festiem :D

    “Ar no tīmekļa izdrukātu lapiņu, dodamies skatuvju virzienā.
    Kā jau nožēlojama teicamniece, kāroto grupu nosaukumus esmu iekrāsojusi pamanāma krāsā, kas savukārt nozīmē, ka plāns ir gatavs. Daļa no atzīmētā ir nokavēta, [..]”

    09/08/2011 at 03:39
  • Kibrika saka:

    Man šis bija pus-otrais festivāls un sajūtas pilnīgi un galīgi citādas un tomēr tik līdzīgas. Respektīvi, biju citur izņemot The Sound Poets, kas man bija patīkams pārsteigums, un garlaicīgās Oranžās brīvdienas man glāba tikai tas, ka foršie draugi bija apkārt.

    10/08/2011 at 20:14
  • melato saka:

    Es arī tur biju, un bija labi.
    The Soud Poets mani it nemaz nepievīla, iegāju zināmā nirvānā, man ļoti tīk šāda mūzika, un arī solists:) pat īsti netraucēja tehniskās problēmas.
    Šovakar Kalnciema ielā var dot trešo iespēju viņiem, Kni;)

    11/08/2011 at 09:31
    • Kni saka:

      Neesmu pārliecināta, ka man viņus gribas vēl kādreiz dzirdēt, ja nu vienīgi solists apsolās nedziedāt :D

      11/08/2011 at 09:53
    • Kni saka:

      Tika nolemts šodien uz Kalnciemielu tomēr aiziet. Ausu aizbāžņi dārgi nemaksā :D, kas protams joks, bet citādi – mazliet vīna un “man rīt ir brīvs” daudz ko var šajā situācijā uzlabot. Trešo iespēju viņiem gan nedošu, jo trešo iespēju dod tikai alkoholiķu sievas, kuras zina, ka kādu dienu būs jādod arī ceturtā. Tādas dodamās iespējas ir tikai divas. Tas nav kā kaķim ar tām deviņām dzīvībām.
      Kas noticis vienreiz, nenotiks otrreiz. Kas noticis otrreiz, notiks arī trešo, ceturto.. pa nedēļu jau “taisni” dziedāt neiemācīsies un vienkāršāks savos izteikumos ar nepaliksi. Īsāk sakot, laikam baigi var just, cik ļoti man viņi kopš tās pirmās reizes nepatīk :D

      11/08/2011 at 18:50

Leave a Reply