Ir tādas dienas, kad manī iemiesojusies visas pasaules pacietība. Iespējams, es pārspīlēju un tā noteikti arī ir, bet man gribas domāt, ka tās ir tās dienas, kad nekas īsti mani nespēj satricināt un nevar nodrebināt to sajūtu, kas uz kādu brīdi iemājojusi.
Tās ir tās dienas, kad pacietīgi varu klausīties citos, varu mierināt, turklāt nevis tikai procesa pēc, bet gan tāpēc, ka tā gribas. Gribas dāvāt to azotes sajūtu, kuru izjutu bērnībā, kad ierausos mammai klēpī, lai saņemtu visas pasaules siltumu un drošību. Un dažreiz jau otram nemaz nevajag, lai Tu kaut ko teiktu, vajag tikai, lai dzird, vajag, lai pasēdi blakus un tā būs labākā atbilde, kādu var saņemt uz visiem jautājumiem. Klātbūtne.
Kad šodien pēcpusdienā gāju cauri Vērmanītim, nespēju turēties pretim tai sajūsmai, kas mani tur sagaidīja. Vērmanītis ir vienīgā vieta Rīgā, kur man ziema patīk. Liekas, ka tās koku ieskautās takas rada tādu kā mana Ziemeļpola sajūtu. Liekas, ka tās ir ziemai mājas.
Ņemot vērā faktu, ka katru svētdienu jūs gaidāt miglu bildi, tad šajā svinīgajā svētdienā, kad būšu ieklabinājusi 1000. ierkastu, gribu jums rādīt citādāku miglu bildi. Sveicienus no Vērmanīša. Lai arī kurš bija tas tēlnieks, kurš sniegā atveidoja priecīgos sniegavīrus, gribu viņam pateikt paldies. Paldies par tām dažām minūtēm bērna prieka, kas manī uzplaiksnīja brīdī, kad šie vīreļi ar savām zaru rokām, burkānu deguniem un ogļu smaidiem māja man sveikas.
Lai silti!
akdies, cik kolosāli sniegavīri! vīi! :)))
Vareni uzacu pušķi :)
Un tagad neglītā ziņa.. ķer mirkli, jo nākamajā rītā tā visa var nebūt. Viss prieks šorīt bija sadauzīts driskās. Viens ceļ, otrs veļ.
ehh, tā tas ir. es bērnībā savus sniega krāvumus pati izspārdiju, kad beidzu spēlēties. lai sirds nesāp. bet nu lai vai kā, bija forši un bija forši, ka kni parādija sniegavīrus tiem, kas todien paši negāja caur vērmanīti :)
Man gribas pasvītrot, paeņmt plaukstās, iecelt gaismiņā vārdu no tava ieraksta – tā ir Klātbūtne. Pat ne vienmēr fiziska… skaista un svarīga ir tā.