Kni virtuve

love yourself more

Arī atteikums ir atbilde

„Paldies, ka izdevās tik ātri atrisināt visas lietas sakarā ar projektu. Vai iedzersim vakarā kādu glāzi vīna tepat bārā netālu no mūsu biroja, lai atzīmētu veiksmīgās sadarbības noslēgumu?”

message sent.

Maija uzsmaidīja mobilajam telefonam.
Jau kādu laiku lietas nevedās īstajās sliedēs. Nekur. Ne darbā, ne mīlas dzīvē, ne naudas lietās, ne arī pārējās dzīves jomās. Absolūta katastrofa. Ivars, ar kura uzņēmumu Maijas darba devējs sadarbojās vienā no projektiem, nāca kā no debesīm sūtīts. Visa šī lieta Maijai jau sāka sagādāt milzīgas galvas sāpes, un te pēkšņi parādās cilvēks, ar kuru bija tik neticami viegli sastrādāties un kurš turklāt nenoliedzami bija profesionālis savā jomā. Ak, ne tikai tas, ja ne no pirmā, tad no otrā brīža Maija pret jauno un izskatīgo sadarbības partneri sajuta nepārprotamu pievilcības dzirksteli. Lieki piebilst, ka tik pat nepārprotama tā bija arī no otras puses. Maija šajā laukā nebija nekāda iesācēja, un jāteic, ka gluži kā drēbnieks labi pārzināja „drēbi”, kas saucās vīrietis. Bija gājis visādi un „drēbe” arī mēdz būt dažāda – glīta no skata, bet neganti burzās, neparasts mirdzums, bet zūd pēc pirmās mazgāšanas.. drēbe, kas silda un kalpo ilgi, turklāt ar laiku nezaudē kvalitāti, mūsdienās bija retums.

Darbs ritēja viegli un ātri, pa brīdim no viena vai otra puses izskanēja pa kādam vieglam mājienam, par kaut ko… varbūt vairāk kā darbā, bet tas viss turējās tik patīkami viegli un neuzvilkti, ka Maija nolēma lietas nesteigt un izbaudīt mirkli, pirms varētu notikt kas vairāk.
Vai tad uzaicinājums nosvinēt veiksmīgi noslēgto projektu nebūtu lielisks iemesls?
Pēdējais telefona zvans darba sakarā.
„Labi, tad pagaidām.” Klusums. Maija, būdama sieviete bez aizspriedumiem, uzaicinājumu nosūtīja pati, bet Ivars tā arī neatbildēja.
Varbūt viņam ir draudzene vai sieva? Un ja arī ir? Maijai tā īsti neko no viņa nevajadzēja, jo bojāt vieglumu, kas abu starpā bija radies, nenāca ne prātā, taču atbildi gaidīja. Atbildes neesamība nesatrauca, drīzāk izbrīnīja, jo pat tik labai „drēbes” zinātājai bija skaidrs, ka atteikums arī ir atbilde. Šķiet, Ivars par šo svarīgo sīkumu neko nebija dzirdējis. Tas ir gluži kā slēgt līgumu un beigās to apstiprināt ar parakstu vai zīmogu. Arī spēle jāpabeidz.

Ieraksts nav mans, bet autoru es neteikšu. Tik vien varu piebilst, ka saņēmu rediģēšanai/papildināšanai kopā ar atļauju publicēt. Visā šajā sakarā gribēju vien piebilst, ka ir ziņas, uz kurām nekad nav jāatbild, taču ir ziņas, uz kurām pavisam vienkārši ir ļauts atbildēt ar atteikumu. Arī atteikums ir atbilde. Arī neziņa ir atbilde, bet ir brīži, kad atbildei ir jābūt.

Foto no radcliff.edu

Atvilktne: Runā viesis
  • Ilziite saka:

    lai nu kāda tā situācija.. man tomēr liekas, ka atbilde ir nepieciešama vienmēr.. Jā vai nē vai nezinu – tās visas ir atbildes.. Bet atstāt jautājumu bez atbildes.. Ir vardarbīgi? Neiejūtīgi? Necienīgi? nu katrā ziņā sāpīgi un skumji..
    Tas man tā.. un nekādi nevaru saprast – saasināta reakcija vai tomēr arī citiem ir līdzīgi?

    12/10/2010 at 22:29
  • kastanis saka:

    Ir līdzīgi, ir…
    Bet tas nu arī tiesa, ka atbilde, lai kāda arī tā būtu, vienmēr dod cerību tam, kurš to gaida… Kaut niecīgu… Bet tomēr cerību… Vienmēr…
    Apkārt ir tik daudzu, kuriem teikts “paliksim tikai draugi…”, “viss beidzies, bet vari piezvanīt, kad vēlies…”, “nevaru/nevēlos, bet tas nenozīmē, ka nedomāju par tevi…”… Un tā bezgalīgi… Atbildes gaidīšana zināmā mērā uzliek otram pienākumu…
    Kaut kā tā…
    Neiet runa par darba attiecībām, darījumiem, ģimenes/tuvinieku jautājumiem/atbildēm…
    Iet runa par to, ko katrs iedomājas/iztēlojas/sagaida – ka otrs rīkosies pēc atbildes gaidītāja priekšrakstiem, slepenajām vēlmēm, ilgām… Bet katram jau savs… Un nevar gaidīt atbildi no tā, kam nav ko atbildēt…
    Sāpīgi un skumji? Bet tās sāpes un skumjas pašam sevī radītas…

    13/10/2010 at 00:28
    • Kni saka:

      Kastani? Tu tik daudz saskatīji, vai vienkārši aizdomājies?
      Pakomentējot pārdomas:
      1) ja atbilde dod nevajadzīgu cerību, tad bez atbildes labāk iztikt;
      2) Apkārt ir tik daudzu, kuriem teikts “paliksim tikai draugi…”, “viss beidzies, bet vari piezvanīt, kad vēlies…”, “nevaru/nevēlos, bet tas nenozīmē, ka nedomāju par tevi…”… Šito atbilžu teicējus vajadzētu nošaut, vai vismaz ievainot ar šāvienu, jo tā nav atbilde, tā ir ņirgāšanās par otru.
      3) lai nu kā, atbildē vienmēr jāpieļauj atteikums, lai kas tas arī būtu, jo, kā skan teiciens: Моё дело предложить – ваше отказаться!
      Kas attiecas uz šo gadījumu – jautājums bija pietiekami tiešs, lai uz to sniegtu vienkāršu atbildi: Jā vai arī “paldies, bet tomēr nē.”
      4) nav ne sāpīgi, ne arī skumji.

      13/10/2010 at 06:28
      • Liene saka:

        :) jūtos tā, it kā Kni būtu noskenējusi manas smadzenes un tajās atrodamo smuki sakārtojusi un uzrakstījusi :)) gan stāsta sakarā, gan šīs atbildes sakarā.
        Bet vispār vēl gribētos piebilst, ka viss šis ir arī cieņas jautājums. Ja man jautā, tad es atbildu! Vai, ja es jautāju, es gribu atbildi? Nevar taču pajautāt ignorējot, vai ne???!!! :D
        …bet atbildes trūkums, neapšaubāmi arī ir atbilde, bet ļoti necienīga!

        14/10/2010 at 15:32
  • agnese saka:

    es gan laikam būšu tā sliktā, kas pateiks, ka reizēm ir labāk neatbildēt. Ir cilveki, kuri atteikumus nesaprot un turpina jautāt atkal un atkal (nesaku, ka “Maija” ir tāda). Tādēļ vieglāk visu pārtraukt ignorējot.

    Taču nedomāju, ka “Maija” gribēja dzirdēt mūsu versijas par to – vajag atbildi vai nevajag, un tas, ko gribēju šeit ierakstīt būtu skanējis tā:

    Burvīgs stāsts – tik skaisti, tēlaini un izjausti :)

    13/10/2010 at 09:22
  • Gaisma saka:

    Man jau atkal liekas, ka cilvēki pārsvarā nav tādi un atteikumu saprot, ja vien tas nav noformulēts ar neskaidrām un plūstošām līnijām, ne šoreiz, citreiz, varbūt, kādreiz utt. Jā ir skaidrs nē, tad domāju lielākā daļa ari liekas uzreiz mierā. Tas ir mans viedoklis.

    13/10/2010 at 10:44
  • Tincii saka:

    vai tad klusēšana nevar būt atbilde?

    13/10/2010 at 12:40
    • Ilziite saka:

      Manuprāt, tieši klusēšana ir cerība un varbūt.
      Un nē ir tikai un vienīgi tad, kad ir pateikts nē.. :)

      13/10/2010 at 13:25
      • Tincii saka:

        Kad Tu klusē, tad sākumā tās ir cerības, nu, kamēr tas otrs cilvēks domā. Bet kad klusums ir ilgs, tad… Nu nezin. Es no klusuma esmu “nē” saklausījusi vairākkārt.

        Bet vieglāk, protams, ir ar īstu nē, nekā nepateiktu.
        Klusums ir tāda kā lasīšana starp rindiņām.

        13/10/2010 at 17:57
        • Kni saka:

          Tincii, Tu tiešām tam tici, ko saki?
          Nekad nesapratīšu cilvēkus, kuriem nepietiek dūšas atbildēt. Vienalga kā, bet atbildēt. Tā vietā radot kaut kādu debilu cerību pilnu telpu, lai otrs, gaidot atbildi, tajā nosmaktu. Bravo!

          13/10/2010 at 19:02
      • Ilziite saka:

        Laika sprīdis, kurā saklausi nē laikam atkarīgs no pacietības, pašapziņas un intereses.. ir bijuši visādi termiņi..
        Un diemžēl kāda sāpīga pagātnes pieredze padara tos visus grūti panesamus un tulkojamus.. bet te nu laikam nevienu citu izņemot sevi vainot nevaru.. vai pareizāk – nedrīkstu.. un kas zin, cik vēl laika vajadzēs, lai pārsāpētu.. Pagaidām – klusēšana priekš manis ir vardarbība, pazemojums un cietsirdība vairāk, nekā vienkārši līdz galam nepateiktais..

        13/10/2010 at 18:50
  • katzze saka:

    domāju neprasme/nevēlēšanās atbildēt iet roku rokā ar zināmu paviršību attiecībā pret otru cilvēku vispār. tik pat labi, vari nesaņemt atbildi uz svarīgu vēstuli vai vakancei nosūtītu cv – pēdējā laikā īpaši brīnos par šo – tā taču ir tikai elementāra pieklājība – jā, paldies, saņēmām jūsu cv. nē, paldies, jūs mums nederat.
    iespējams, ja runa par jūtu esamību/trūkumu, atbildēt ir grūtāk, bet vismaz man parasti gribas sagaidīt noteiktu jā vai nē, citādi jūtos ne šā, ne tā – ne īsti saprotu ko darīt, ko gaidīt un vai vispār gaidīt. velta laika un nervu stīgu stiepšana.

    13/10/2010 at 22:19
    • Kni saka:

      Lielisks piemērs par CV. Paldies, Tev, ka atgādināji. Kā tagad atceros, ka laikos, kad biju sekretāre, no personāldaļas tika atnesti noraidītie CV un visiem bija jāraksta atbilde vienā pieklājīgā teikumā.

      13/10/2010 at 22:24

Leave a Reply