Asinu slidas

Lai gan ārā rasina lietus, es asinu slidas.
Nē, nav tā, ka es jau postos ziemai un domās slidinātu pa aizsaluša ezera virsmu. Rītdien kopā ar Din esam iecerējušas aut kājās skrituļslidas un doties klausīties dzeju Pārdaugavā. Ne roku, ne kāju aizsargus iegādājusi joprojām neesmu un rādās, ka arī neiegādāšu. Paļausies uz skrituļošanas pieredzi un domās labas domas, jo galu galā – kā braukt ar velosipēdu arī neaizmirst, tikai pirmos simts metrus sanāk minstināties.

Par skrituļošanu man ir kāds stāsts, tiesa gan, tas ir par citādu skrituļošanu.
Tajos laikos, kad vēl trenējos biatlonā, vasaras bija visai neparastas, jo kā zināms, sniega nav, taču fiziskā forma jātrenē. Parasti slēpošana tiek aizstāta ar skriešanu un braukšanu ar rolleriem. Protams nevar aizmirst par visiem citiem treniņu veidiem – airēšanu, imitāciju, riteņbraukšanu, peldēšanu un treniņu zālē.

Atgriežoties pie braukšanas ar rolleriem.
Rolleri pēc funkcijas ir kaut kas līdzīgs skrituļslidām, taču pēc izskata drīzāk atgādina metāla stieni, kuram abos galos piestiprināts pa ritentiņam. Pie metāla daļas piestiprinātas slēpošanas zābaku lamatiņas, kur tiek stiprināti zābaki. Tad vēl atliek tikai nūjas ar pobedīta galiem un aidā!
Tajā laikā, kad tikai sāku trenēties, man tika izsniegti krievu ražojuma rolleri – veci, pasmagi un negribīgi ripoja uz priekšu. Īpaši piemēroti spēka treniņam, vai arī izturības un pacietības trenēšanai. Vēl tagad no kritiena uz labā pleca nobrāzuma rēta. Tiem, kas bija advancētāki vai arī vairāk naudas, bija iespēja tikt pie ātrākiem un cik tur tās reizes labākiem rolleriem, kas parasti bija dzeltenā krāsā. Nenoliedzami tie ripoja ātrāk, iesācējam bija bīstamāki un cēla adrenalīna līmeni debesīs.

Kādu dienu, kad brālim vai nu bija treniņu brīvdiena, vai arī bija paredzēts cits treniņa veids, aizņēmos ātros rollerus un ar milzu pārliecību devos uz slēpošanas trasi, ko vasarā klāj nekas cits kā asfalts. Treneris, ieraudzījis mani ar uzlaboto ekipējumu, ar otru treneri ņēmās ķiķināt – nez kurš ta’ ķirurgs šodien dežūrē.. Jā, jā.. vēl varēja pajautāt, kuram būs tas gods mani pa daļām kopā salikt :D

Neklausīju vīru ķiķināšanā, kāpu uz rolleriem un devos mežā ar vēju paskrieties.
Rolleri ripoja neticami viegli un ātri. No lielākajām virāžām iekšā viss burtiski sagriezās un pie sevis vien atkārtoju: turies uz kājām, turies uz kājām, jo asfalts nav sniegs, kur paslīdēsi pāris metrus, notrausīsi pūkas no drēbēm un viss. Asfalts ir kārtīgs skrāpis, kas drīzāk nokasīs no tevis kaut ko nost, nekā tu no tā. Lai nu kā, bet izbrauciens izdevās lielisks. Tā brīvības sajūta, pārnesot svaru no vienas kājas uz otru, atgrūžoties ar nūjām, virzot sevi uz priekšu ar vēl lielāku spēku, ir lieliska. Vējš plivina matus un braucot no kalna, ir lieliska iespēja sarīties gaisu.. pilnas plaušas.

Par biatlonisti tā arī nekļuvu, pietika jau ar vienu tādu ģimenē. Kādam bija jāpievēršas mākslai un varbūt pat labi ka tā? =)

Lai koša nedēļas nogale un neaizmirstiet par dzejas dienām.

P.S. Kastani, grāmatu atradu un tā ar lielāko prieku gatava ceļot pie Tevis.
P.S.2. Iekš foto mans brūders.. ar bīsi =)