Kni virtuve

love yourself more

Atcerēties

Sak, kā pierādīt, ka proti lasīt un uztver izlasīto? Citē! Bet patiesībā es dzenu jokus, jo man nekas cits neatliek, kā atzīties, ka ziloņi fotoaparāta priekšā tā arī nenostājās. Bet, ja jau par grāmatām, tad par grāmatām. Katru reizi, kad manās rokās nonāk jauna grāmata, es tai dodu iespēju sevi pierādīt pirmajās piecdesmit lappusēs. Ja šo lappušu laikā mēs nespējam sastrādāties, visticamākais, grāmata nonāks plauktā un labākajā gadījumā kādu dienu saņems iespēju vēl piecdesmit lappušu garumā.

Pirmās divdesmit lappuses katra no mums runāja savā valodā, proti, es lasīju, taču nesapratu pilnīgi neko. Atdot grāmatu atpakaļ – kauns. Apraksti, kuriem bija jāuzbur ainas, likās pārsātināti un pat man, aprakstu un sīkdetaļu cienītājai, daudz par daudz, taču tad notika tas burvīgais brīdis, kad grāmatai uzsmaidīju un tikko izdegušai spuldzītei pavisam veikli atradu aizstājēju, ignorējot straujiem soļiem tuvojošos pusnakti.

Nedēļas nogalē cīnījos ar sevi. Sak, ne jau pauze padara aktrisi lielu, bet spēja to pārvarēt, vai arī tas, kas seko pēc pauzes. Viens mēnesis ir bijis pietiekami ilgs laiks, lai es piemirstu to sajūtu, kā pielaiko ziloņus. Pielaiko sev, pielaiko acīm, pielaiko pirkstiem.

Lai labs miegs un silti!

Paldies par pacietību, ziloņus gaidot.

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Čurkstiņa saka:

    Rudenī iepazinos ar Bredberija darbu “Marsiešu hronikas”, tagad arī deguns snaikstās,ka vajadzētu vēl kādu viņa darbu izlasīt :) Bet iespēja grāmatai sevi pierādīt man ir 36 lappuses.
    P.s. Tagad Tu tikai pirmdienās te rakstīsi? :D

    14/01/2013 at 20:18
    • Kni saka:

      Tieši domāju, ka jāaizvāc tas kalendārs, jo tas man atgādina par manu slinkumu, vai arī nespēju, kas apvienojusies ar negribēšanu. Nē, es labošos. Patiešām labošos, taču vakardien tieši pie sevis klusībā nosmēju. Skat, ja kādreiz dienu tikai izlaidu, tad tagad tikai dienu saņemos. Tas nav speciāli, tāds laiks. Tādas sajūtas. Es tikšu atpakaļ sliedēs un zinu, ka Tu arī tam tici. :)

      14/01/2013 at 20:23
      • Dana saka:

        Mans limits ir 2 lappuses un viss! Man īstās grāmatas, parasti, paņem manu prātu jau otrajā teikumā. Tikko pabeidzu Džerija M. Linindžera biogrāfiju par 5 mēnešiem kosmiskajā stacijā “Mir”, kuru nejauši atšķīru pie viena drauga un tā arī nespēju aizvērt. Un mēģināju lasīt lēnām un nedaudz, kā baudot gardu desertu…unn, apēdu 2 dienās!

        15/01/2013 at 00:21
        • Kni saka:

          Protams, pirmie teikumi vispār nosaka, vai tā lieta ies, vai neies, taču arī es māku uzrakstīt virpinošu pirmo rindkopu, pēc kuras viss iestrēgst, tāpēc tās dažas (49 :) vēl vajag.

          15/01/2013 at 07:01
  • Mēnessmeitēns saka:

    Man dažkārt šķiet, ka grāmatu lasīšana ir tāda sava veida romantiskais randiņš ar sevi pašu. Tu lasi, meklē kaut kādas zīmes un centies atrast ko kopīgu ar grāmatu, tieši tāpat ir romantiskajā randiņā manuprāt. Esi ielūgts, apkārt deg sveces, silda kamīns, esi ar otru, bet tik un tā meklē kaut kādu mistisku zīmi. Un, Tu sēdi un domā – nu vēl vienu iespēju viņam/viņai došu, nu vēl šovakar… Un mēs dodam iespējas gan otram, gan grāmatai! ;)

    15/01/2013 at 01:59
    • Kni saka:

      Ir, ir. Man tas pārvēršas par paslepus tikšanos un slapstīšanos apkārt, un tikšanos visneiedomākajās vietās.

      15/01/2013 at 07:03
  • Gicha saka:

    Es ne par lasīšanu. Kaut gan to varētu nosaukt arī par lasīšanu, par cilvēku (no)lasīšanu…
    Ienāk meitene un saka:
    -Knī zilonis?
    -Jā,tev ar ir?
    -Jā!
    -Cik?
    -4!
    -O, man ar!
    -Jā, atkarība!
    … un šķiet, ka nedaudz tu šo cilvēku jau zini…

    15/01/2013 at 15:22
    • Kni saka:

      Ha, samērījāties :D Tik mīļi, ka pastāstīji.

      15/01/2013 at 20:04

Leave a Reply