Atmiņas zudumi un citi nieki

Man ir atmiņas zudumi.
Ja vēl pirms mirkļa zināju, ko gribu teikt, tad tagad sēžu pilnīgā neziņā un neatceros pilnīgi neko. Skaidrs ir viens, ka man beidzot būs jāiegādājas plānotājs un ne tikai tas jāiegādājas, jānēsā līdzi, bet viss tajā jāpieraksta, jo sakarā ar saspringto pavasara grafiku manā prātā iezagušās pamatīgas “gaisa bedres”. (Kāds vēlas man par asistentu?) Piezvanīt un pajautāt: “Klau, vai es Tev šodien jau zvanīju,” ir diezgan pamuļķīgi, ja vien otrā galā negadās ļoti saprotošs cilvēks.

Lūk, bet vispār šī vakara sarunā nācās atzīt kādu lietu: jo vairāk es jūs pamanos iepazīt un satikt dzīvē, jo vairāk man nākas zaudēt savu objektivitāti rakstot kādu ierakstu. Loģiski, ka te viss lielākoties ir subjektīvs, taču šajā gadījumā biju domājusi, ka man kļūst grūti izteikties, lai kāda/-s no paziņām pēkšņi neuzmestu lūpu (tas, protams, sliktākajā gadījumā), jo tās aizkadra pārrunātās tēmas un situācijas ir ļoti interesantas, taču sakarā ar to, ka tās ir aizkadra sarunas un lielākoties par tām nevar runāt kādu it kā neaizvainojot, par tām runāt nevar vispār.
Šī nu ir doma, kas mani piemeklējusi vairākkārt.

Par bildi? Par bildi ir tā, ka šo ziloni uzdarināju kādai jaunkundzei, kura krietnu laiku atpakaļ (kā tagad atceros, lija lietus vai vismaz gaiss bija mitrs un vēsīgs) iegādāja sev divus. Man tā šķiet, ka bija divi, bet viens sagura un izlēma, ka vairs nevēlas tapt piesprausts. Stāsts par to, ka es nemānos, ja saku, ka salabošu vai uztaisīšu vietā jaunu, ja nu kas atgadīsies, jo valkāšanas paradumus paredzēt nevaru. Sanitai (čau, Sanita) visi 15? ziloņi joprojām izskatās tā, it kā viņa pie viņiem būtu tikusi vakardien. Apbrīnojami! Tad, lūk, to sagurušo spraudīti man bija slinkums darināt klāt, turklāt zilonis vēl lakots un lakotu otrreiz necepsi.. īsāk sakot, slinkuma vadīta uzdarināju jaunu! Pavisam citādāku, jo man patīk, ka cilvēki priecājas. Nav svarīgi, vai tā mana “ražošanas” kļūda vai kaut kā citādāk, ka zilonis sagura, dāmai tagad būs jauns! Bet tas nenozīmē, ka jums savējie jāsagurdina :D Saudzējiet viņus, jo es tomēr ar mīļumu viņus visus!

P.S. Ja arī jums kaut kas gadās un kāds zilonis kļūst ar vienkāji kara veterānu, vai jūs viņu izmazgājat veļasmašīnā (čau, Dina!), lūdzu nelabojiet paši. Nenodarbojieties ar pašdarbību. Zobus taču jūs paši nelabojat, vai ne? Lūk, dodiet ziņu, kautrēties nevajag!

Published by

Kni

Love yourself more

22 thoughts on “Atmiņas zudumi un citi nieki”

    1. Tā ir pirmā pazīme, ka paliek grūti izstāstīt, ja “zem” tā visa nav kāds. Tad, lai neuzmestu lūpu, izvēlos viņas pasveicināt. Citādi par ziloņa raksturojumu – paldies!

  1. Ja nu tu iegādājies plānotāju, tad pastāsti, kā veicas ar ierakstīšanu. Mani plānotāji katru gadu dzīvi beidz tādi stipri patukši, lai neteiktu vairāk… :)

  2. Shis jau ir iistens vasaras zilonis!
    Un, kameer Tev nav plaanotaaja – atgaadinaajums par E. DzD un daavankarti, ja?
    5dien lidinos uz maajaam ar mazajiem teejmaisinjiem padusee ;)
    Un plaans par plaanotaaja izmantoshanu arii man ir izgaazies. Tas nestraadaa, ja lidz shim visu esi patureejusi praataa. Vai ari ciitiigaak jaaplaano pierakstiit plaanus :)

  3. ļoti, ļoti skaists zīzonis.
    p.s.plānotāja štelle strādā tikai tad, ja lielāko laika daļu pavadi birojā pie galda vai oficiālos tikšanās pasākumos. Radošiem cilvēkiem plānotājs nav štelle. Vismaz man tāds “čujs”.

  4. No plānotāja jēgas nebūs. Būs uzreiz jāieplāno, ka jāieskatās tajā, bet tie ir visātrāk izplēnošie plāni – es vienmēr aizmirstu, ka jāieskatās, aizmirstu, ka jāieraksta, tā nu staigāju riņķī ar gandrīz tukšu paliela formāta oranžu plānotāju. Bet, ja vajag, varu lepni izvilkt no somas, lai tēlotu, ka kāda teiktais ir tiešām tik svarīgs, ka pat jāpieraksta :D

  5. nnja, šeit ir līdzīgi. viss sākās ar to reizi, kad ierakstīju, ka man nepatīk vasara, jo tad uz pilnu klapi atklāti sveši apaļumi – tie tiek ietērpi baltās biksēs un tad staigā žlonk-žlonk tev pa priekšu. vai arī mišelini tiek ieģērbti caurspīdīgās drēbēs. a ziemā viss piesegts un no stress. neko TĀDU nebiju domājusi. neteicu, ka apaļīgiem cilvēkiem nav tiesību vai ka tie ir neglīti un visiem rindā jādodas tievēt. tak daži komentos man nepajokam sacepās. un turklāt meitenes, kuras, cik zinu, galīgi nav saucamas par apaļām. es biju pārsteigta. kopš tās reizes sevi cenzēju, jo negribas taisnoties par saviem uzskatiem. tak vienalga jau gadās pa reizei. beeeet no otras puses cenšos arī respektēt citu blogotāju viedokli un nemest lūpu, ja liekas, ka tas teikts par mani. galu galā, ja man kaukas nepatīk, es taču vienmēr varu nelasīt :)

    1. Problēma ir tajā, ka visi ir tik ļoti centrēti uz sevi, ka nespēj iedomāties, ka rakstā nav pieminēti tieši viņi, ka varbūt vēl kāds cits ļuminās pa ielu baltās biksēs un caurspīdīgā blūzē vai mēdz ziloņus mazgāt veļasmašīnā :)

    2. Cenzēju sevi jau sen un pusi, ko domāju pat nepasaku, bet vajadzētu, jo tā vismaz būtu iespējams uz visiem laikiem atkratīties no cilvēkiem, kuriem te nav jānāk. Bet citādi…nevar visu teikt. Uzradīsies atkal kāda mātīte, kura naivi tic, ko viņai saka, satrakosies, uzrakstīs man vēl kaut ko prozā, bet nu.. nevar neko cilvēkam pārmest. Es savulaik arī ticēju un pat neiedomājos, ka ticu meliem. Galvenais nepiespļaut krūzītēs, no kurām pašiem būs jādzer un tad viss būs kārtībā.

      1. Gichu, es tāda vienmēr esmu bijusi. Tā ir daļa no manis, es to nost nekauju, sadzīvoju. Problēma ir tā, ka daudziem patīk mani idealizēt un skatīt tādu, kādu viņiem gribētos redzēt. Līdzsvaram vienmēr izdaru ko mazlietiņ riebīgu, lai nesarodas par daudz cukura.

        Man var pārmest viskaut ko, bet to, ka nav kauna atzīt savu šo neglīto pusi, gan ne.

  6. Skatoties uz šo skaistuli, tik tiešām prātā sāk dīdīties mazais vellnēns, kas lūdzās pielikt roku manam zilonim, bet tas maijpuķīšu pavēlnieks ir tik piemīlīgs, ka roka neceļas…. būs jāsadomā citādākas viltības :D

  7. Tā plānotāja lieta noteikti nestrādās. Visi plānotāji tā arī ir nogulējuši vai nu mājās atvilktnē, vai darbā uz galda. Es pat nezinu, kā saorganizēt visu tā, lai mazāk aizmirstu.

  8. Nevaru teikt, ka man simtprocentīgi vienmēr izdodas, bet mēģinu pieradināt sevi pie atgādinājumu ierakstīšanas telefonā. Ir jau ķēpīgi tos burtiņus tur iekšā bakstīt, bet telefons nu ir tā lieta, kas pārsvarā vienmēr ir pie rokas, neaizņem daudz vietas un ar pīkstēšanu pats atgādina par svarīga mirkļa tuvošanos. Tas nozīmē, ka nav jāatceras, ka jāatceras ;)
    Bet ejot uz tikšanos ar savu no Tallinas atbraukušo bosu paņemu melnus plastmasas vākus ar pāris A4 lapām iekšā, – nopietnākam paskatam :D

  9. Aktieri nopietnāka paskata veidotāji.
    Nav jau gan ar šito jālielās, bet es pamanos uz visām sapulcēm atnākt kā balta lapa un pat lapu nepaņemu līdzi. Kolēģei labāk sanāk pierakstīt un tālākos pienākumus sadalīt.

    Aizmirsu piebilst, ka neskatoties uz to, ka laikam plānotājs nestrādās, es tomēr vienu nopirkšu. A ja nu?

  10. Ilgojos pēc sava lillā ziloņa ar baltajiem punktiņiem, kuru pēc nejaušās mazgāšanas sesijas jauši noklāju ar laku… Nepareizo, protams. Vai viņš vēl elpo? :)

    1. Tu jau viņu krietni saķengāji un man pat nav izdevies visu to kārtu dabūt nost. Guļ viņš tagad kādā kastiņā… komā zilonis.

  11. Čau, Kni!
    ((māju ar abām rokām))
    Par Ziloni varu teikt tikai tā: “Kungs un tētīt! Smukāk jau laikam vairs nevar.. :D ” Es zinu, zinu. Es atkal atkārtojos.

  12. Es šodien nošokējos, jo šito ziloni ieraudzīju savai draudzenei pie krūts. Izrādās – dāma ar iepriekš sagurušo ziloni un tagad ar jauno, zaļo z. ir viena no manām labākajām draudzenēm. Bet līdz šim nevienu z. pie viņas nebiju manījusi, par ko gan arī viņa pati bija izbrīnīta!

    1. Pasaule ir sīciņa!
      Es arī gribētu kādreiz redzēt kādu no saviem ziloņiem. Jopt.. nu nekad tā nejauši. Labi, tikai vienu vienīgu reizi. Gribu vēl.

        1. Nea.. tas ir sarunāts, iestudēts un neinteresanti. Sontanitātei manās acīs šajā gadījumā lielāks spēks. Pārsteiguma mirklis! Lūk!

Leave a Reply