Auskarkrīze

Piektdien notika tas, kam sen jau bija jānotiek.
Acis kļuva smagākas par smagām jau deviņos vakarā, turklāt smadzene nevēlējas ne lasīt ļoti aizraujošo lasāmvielu, kuru pavisam nesen man iebaroja (Shantaram, 900 lpp. Tāda nevāja iebarošana), ne arī paskatīties kādu no tām filmām, kuru skatīšanās laikā nav pat jādomā, tikai jāskatās.
Uzlikusi modinātāju, atslēdzos uz desmit stundām. Organisms neko neaizmirst. Nevienu pāridarījumu, kuru mēdzu tam nodarīt. Tas viss ievadam.

To, ko nepadara piektdienā, dara sestdienā, turklāt, ja man regulāri jālasa mājieni par to, ka kādam ir auksaru krīze, tad nekas cits neatlika, ka ķerties šim uzdevumam klāt.

Auskari darināti no pārpalikumiem, savukārt lapiņa, kas drīzām atgādina mazmazītiņu spalvu, no kāda cita lipinājuma, kas ar pirmo reizi neizdevās. Sak, pārgriezu uz pusēm, kaut kā saliku un tā arī tas palika, jo savu darbu bija padarījusi nejaušība.

Ceru, ka šī krīze vismaz uz kādu laiku ir atrisināta. =P

Lai silti!