Kni virtuve

love yourself more

Autobusa stāstiņi

Kopš dzīvoju centrā, man vairs nav sabiedriskā transporta stāstiņu, jo ar sabiedrisko transportu braucu vien dažas pieturas un nekādi stāstiņi tur vairs nesanāk, taču šorīt no rīta viens bija gan =)
Pārsēdos no tramvaja uz autobusu un brīva vieta izrādījās pretim divām jaunkundzēm skolniecēm, kuras, pēc sarunām spriežot, gatavojās kādam braucienam. Abas divas tādas padsmitnieces, taču viena ar sašutumu un dziļu nopūšanos paziņoja, ka pēc 5 dienām taču būs jau 18! Ak, jē! Atceros savus astoņpadsmit. Nu nekā īpaša tur nebija, jo tad, kad Tev nav sešpadsmit, Tu gaidi, kad tie beidzot būs. Atnāk tie sešpadsmit, un cilvēkbērns saprot, ka ar tiem neko panākt nevar. Gaida nākamo ciparu. Sagaida tos astoņpadsmit, bet tad izrādās, ka vajag 21 :D Tāds muļķa aplis.

Par jaunkundzēm.
Viena izskatās kā jau skolniece: džinsos, kurcītē. Var redzēt, ka jaunkundze dodas uz skolu nevis uz modes skati vai ballīti, taču biedrene ir citādāka. Jau paspējusi nokrāsot melnus matus un ieknibināt to bleķi lūpā. Tērpusies melnā un izrāda pret visu neapmierinātību, lieto daiļus vārdus, kurus parasti lieto visādi ģaģinkas un nepārtraukti kaut ko bubina. Var saprast, ka šis lidojums būs viņas pirmais.

Viens no svarīgiem dialoga tematiem ir dators, precīzāk, vai tas tiks ņemts līdzi, jo tā taču varēs uzreiz lejuplādēt sabildētās bildes un salikt draugos. Jā, tumšmatainā ar ģaģinkas leksiku uzstāj, ka esot jāņem līdzi, jo nu kā var atstāt mājās!? Nenoliedz savu atkarību no oranžās lapas, tikai piebilst, lai draudzene par viņu nesmejoties. Smejos es, iekšēji protams.
Kas tad tas par ceļojumu, ja bilžuki nav bijuši draugaļās jau nākamajā dienā pēc ierašanās svešajā zemē. Jātur taču rokas uz pulsa :D Smejos!

Nākamais sarunas punkts ir cigaretes un par to, vai bloku drīsktēšot ņemt līdzi un vai tas netikšot atņemts. Ņemot vērā vecumu, vispār pārdot nevajadzētu, lai gan pēc 5 dienām mellā būs liela. Viņai drīkstēs.

Visjautrākais punkts ir par bagāžu, tās izmēriem un visu informāciju par šķidrumiem, kuri tad jāpako maisiņā. Mellā ar ģaģinkas leksiku neizskatās un neizklausās apveltīta ar prāta spējām, pieļauju, ka meitene piespēlē, jo tas ir viņas stils. Koferis taču būšot 20 kg smags un tur tik daudz varēs ielikt, un kas vēl svarīgi – slēdzams! Neviens nevarēšot neko nočiept. Naivā :D Bet lai jau. Diskusijas par rokas bagāžu mani uzjautrina, jo mellā izrāda nesapratni, kā tad to visu varot zināt.
Mīļo meitēn, kad pērk biļeti, tur tas viss ir rakstīts. Gan bagāžas izmēri, gan drošības noteikumi, kas saistīti ar to. Jocīgi, vai tad tos neviens nelasa? Es laikam esmu par vecu, lai to saprastu. Galvenais, ka mellajai jaunkundzei būs līdzi savs spilvens. Uz Salcgrīvu esot ņemts, uz Valmieru arī! Kāpēc lai sveša zeme būtu izņēmums.

Traki jautri, jo es atceros, kā kādreiz no Ziemeļpola braucu pie omes uz Rīgu. Mamma vienmēr iesmēja, ka es uz nedēļu taisoties. Lai nu kā, bet koferi cilvēks iemācās krāmēt tikai ar laiku un ar ceļojumu pieredzi. Protams, ir tādi, kas nekad neko neiemācās, bet ziniet, iemācoties to, var pat ļoti ietaupīt, jo tā 20 kg bagāža 3 santīmus nemaksā =)

Te tad arī FOTO un praktiski padomi ceļošanai.

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Birokraac saka:

    Ooo šito sajūtu es zinu, taijs nelaimīgajos brīžos, kad mans ipodiņš ir aizmidzis mūža miegā esmu bieža negribētu sarunu lieciniece. Katru dienu vismaz 2 stundas ceļojuma kopā ar cilvēkiem, kurus tā vai citādi nekad pat nemēģinātu iepazīt un izpreperēt. Un ” tīņi nāvesmāsas un tas kā nopikrt šmigu” ir burvīgs iemels pasmiet otrs ir mobīlo telefonu sarunas.

    Bet koferus iemācās kravāt pēc pirmā nospertā kofera un fakta, ka jāmācās šad un tad dzīvot tikai ar visnepieciešamāko, jo tāpat tu neuzvilski 3 dienās piecus bikšu opārus, 8 t-kreklus un neaizmirstama daudzuma extra veļas kalni, ja nu gadījumā :D . Būt nesagatavotam arī ir švaki, esmu ar basām kājām iepazinusi latvijas dabas ģeogrāfiskos veidojumus, un zemais purvs bija vispatīkamākais (pie tautai noslēptā staburaga nr3 kā saplēsu kurpes tā uz veselām divām nedēļām dzīvoju vasaras praksi ar basām kājām un aizlienētam gumijas čībām, kas sakočotas ar sudraba līmlentu, bet galu galā arī tās pazaudēju brienot pāri gaujas iztekai).

    Bet nu paldies dievam pauniniks neesmu, taij skaitā bildes. Mans radītājs (ar bārdu) strāda’ja ilgu laiku fotosalonā un viņa mīļākās bild’ites bija no sērijas “es un grieķijas debesis” nākamas šķiet tikpat uzmācīgās ir duckface.com

    01/03/2010 at 13:08
  • melato saka:

    cik gan tajos 18 tas viss šķiet svarīgi un būtiski … tajā ir savs šarms … tikai ar laiku nāk sapratne, ka tavā dzīvē ir gan svarīgs, gan nesvarīgs … un ka viss ir te un tagad nevis gaišajā nākotnē, kas būs:)
    vispār tieši tie 18 ir laiks, kurā nudien negribētu atgriezties, jo tādu putru galvā, sirdī un dvēselē vairs negribas:)

    01/03/2010 at 15:05
  • Kni saka:

    Pats trakākais, ka tajos stāstos nevar neklausīties, jo runātāji parasti runā tik skaļi un demonstratīvi, it kā dižotos ar savu tekstu: “Visi dzirdēja? Labi var dzirdēt? Skaļāk nevajag?”

    To astoņpadsmit gadu vecumu es arī negribētu atpakaļ. Čuras galvā, mati pa gaisu un ballītes 2 reizes nedēļā.
    Vēl tagad atceros, kā man Pulkvedī pateica: “Bet jums nav 21.”
    Nevar būt, nezināju :D Tiesa gan, man tad bija kādi 20 laikam.
    Viens labums tikai bija – jūra likās līdz ceļgaliem :D

    01/03/2010 at 16:23

Leave a Reply