Rinda gara, jau apnicis stāvēt, bet ēst gribas.
Liekas, ka tikai Latvijā kasieres strādā tik lēnu, it kā viņu darbs būtu gatavā sodība. Jā, kā sods par kādu nodarītu (ne)darbu. Pienākusi mana kārta un tumšzilā uzsvārcī tērptajai sievietei sniedzu maksājumu karti. Žviks, tā tiek novilkta un nolikta naudai paredzētajā trauciņā. Čeks seko tikai pēc tam. Brīnums, ka nesāka jau apkalpot nākamo pircēju. Loģiski, ka mana paraksta īstenums sievišķi nesatrauc un neinteresē. Šādos gadījumos uzšņāpju vien ķeburu sava 10 burtu uzvārda vietā. Gatavs!
Ziniet, katrā šādā reizē tā vien nagi niez parakstīties kaut kā ne tā. Piemēram, Valdis Zatlers. Vai arī ātri uzzīmēt kādu no maniem ziloņiem. Jā, tīri labi varētu izskatīties kopā sarakstīts: tābijues vai arī izdarīt tā, kā kādreiz darīja nu jau mana dzīvokļa biedrene – vilka 3 krustiņus kā viduslaikos :D
Maza atkāpe.
Kad būšu izspēlējusi joku ar parakstu, saņemšos arī mazliet izrunāties Drogās, bet tur jāpagaida, kad svētki būs galā. Tad viņas atkal sāks piedāvāt tās salvetītes. Savdabīgais extra-selling :D Vienreiz jau nenoturējos un pajautāju, kā viņa iedomājas – trauku mazgājamo līdzekli ar salvetītēm savienot. Duriņa. Es pat zināju, ka trauku švammītēm tobrīd bija atlaide. Lūk, extra-selling būtība ir saistīto produktu piedāvāšana. Bet tā bija tikai atkāpe. =P
Ar labunakti.
Šķiet, ka šonakt izdosies pagulēt mazliet vairāk par 5 stundām.
Foto: einstein-website.de
Zini, es domāju, ka kasieres darbs RIMI patiesi ir gatavā sodība, ko nevajadzētu tīšuprāt padarīt vēl smagāku. Un ne jau nu Drogu kasieres pašas izdomā Tev salvetes piedāvāt.
Pirmkārt, tā nav sodība, sabiedrība to padara par sodību. Vidējā latvieša sačakarētās smadzenes to tādu padara.
Lidlā, Aldi vai vēl kādā tādā bodē Vācijā, piemēram, vienmēr sasveicinās un nerāda tādu seju, it kā viņu tur kāds ar varu būtu iegrūdis. (Protams, ir izņēmumi).
Otrkārt, es nurunāju par Rimi.
Treškārt, par Drogu extra selling jeb papildus pārdošanu. Vai tiešām arī Tu, Lasītājas piezīmes, domā, ka šajā gadījumā pasākums strādā? Kad es studiju laikos strādāju veikalā, mans uzdevums bija pārdot bikses un papildus piedāvāt jostu. Pārdot svārkus un piedāvāt blūzi, nevis kā Drogās – vīrietis pirks skūšanās putas, bet pārdevēja ar taisno domāšanu piedāvās viņam zeķubikses, jo todien tas ir viņu piedāvājums.
Runa ir par loģiku, par tirdzniecību! Ja es pērku matu balzamu, saprotami būtu man pajautāt, vai es nevēlos iegādāties arī šampūnu. Kas zina, varbūt piemirsās. Ja es pērku skropstu tušu, viņai vajadzētu man piedāvāt skropstu tušas noņēmēju, bet ne.. kā tāda veca plate 10 cilvēkiem rindā atkārtot it kā stulbi un tā starpcitu – a salvetītes nevajag?
Par parakstiem piebilstot, lūk, paķēmošos gan, JO pārdevējas uzdevums ir pārbaudīt, vai paraksts uz čeka un kartes sakrīt, bet reti kur to dara. Tāpēc jau uz tās kartes virsū ir Tavs vārds un uzvārds un ar šo karti norēķināties tiesības ir tikai un vienīgi Tev.
Savulaik kādai jaunkundzei atnāca kādas pircējas puisis un iekasēja visu milzīgo summu par pirkumu, jo tieši šī jaunkundze bija pieļāvusi to, ka pircēja norēķinājusies ar puiša karti.
Tāpēc iesaku padomāt dziļāk. Ne jau aiz neko darīt es tā.
Ai, tak vienalga, Rimi vai kāda cita vieta, kur darba apstākļi ir draņķīgi un alga tāpat. Baigi jau nu Tev pašai tur gribētos līksmot par katru pircēju.
Par to, vai “Drogu” taktika darbojas, nemāku spriest, man tur savu mūžu nekas nav piedāvāts, taču par to nav atbildīgas kasieres, bet tas, kas viņām devis darba uzdevumu. (Vispār, ja cilvēks pērk matu balzamu un šampūnu ne, viņš, jādomā, zina, kāpēc tā dara. Tad jau salvetītes drīzāk varētu būt piemirsis.)
Bet ķēmošanās uz čeka būtu riebeklība. Tavs kartes īpašnieka pienākums ir atgādināt pārdevējai, lai pārbauda parakstu atbilstību, taču to var izdarīt arī laipni, vai ne? Ar tādu attieksmi, kādu pati gribētu sagaidīt. (Esmu vairākas reizes veikalā rādījusi dokumentus, jo pārdevējiem šķita, ka paraksti pārāk atšķiras.)
Man šķiet, Tu nepareizā intonācijā esi lasījusi manis rakstīto.
Rimi ir daudzas ļoti feinas kasierītes, it sevišķi Barona centrā un, ja redzu, ka strādā tieši tā kasiere, kas pat kādu joku pamanās izspert, es eju pie viņas.
Redzi, es netaisos nevienu žēlot, jo kāpēc tad dažas tomēr ir tādas feinas? Un galu galā, tas arī ir darbs. Kā jau teicu, štruntīgu to pirmkārt padara mūsu attieksme, JO ko saka mamma meitai, kad viņa atsakās labi mācīties – re, izaugsi, arī kasē sēdēsi! Tas JAU ir nonicinājums, jo varbūt ir cilvēks, kuram šis darbs patīk, bet cits to nonicina un padara par necienījamu.
Mana mamma strādā par apkopēju sporta skolā un es ar viņu ļoti lepojos, jo bez viņas tie visi cilvēki “cienījamos un augsti apmaksātos darbos” ieaugtu sūdos. Un alga nav lielāka par kasierītes darbu Rimi. Visa vaina ir mūsu attieksmē. Vai tad nav vienalga, ko es tur uzrakstīšu, ja jau pašā būtībā nevienam mans paraksts neinteresē. Neviens neskatās. Šajā gadījumā tas pat ir vienalga, kā es tur parakstīšos, jo tā karte tiešām pieder man, bet, ja ar to norēķinās kāds, kam tā nepieder? Un ja kasiere neskatās?
Kā arī ir pēdējais laiks pārtraukt visus žēlot.. ai, cik viņam grūti, ai, viņa jau pati neizdomāja, ka tās salvetes jāpiedāvā. Tur jau tā lieta, ka lielākā daļa dara tikai to, KO VIŅIEM KĀDS PATEICIS PRIEKŠĀ, bet savas galvas uz pleciem nav. Nav runa par salvetēm kā tādām, tas ko viņi piekopj Drogās, ir papildus pārdošana un papildus pārdošanas būtība ir pārdot saistītos produktus. Bet ko nu.. kas tad notiks, ja es cilvēkam to no laba prāta izskaidrošu un viņš pārstās tēlot muļķi. Nav jau tā, ka piesakos kādu te glābt, bet nu loģiski padomājot? Ja jau veikalā nav mēŗkis pārdot, tad visu var turpināt tā, kā ir jau iesākts.
Uzlikām zirdziņam klapītes uz acīm un jāj zirdziņš, jo viņš jau pats tās klapītes nelika.
Laiks pamosties un pārstāt meklēt visādus attaisnojumus.
Es pieņemu, ka “Drogu” kasierēm kāds ir nevis pateicis priekšā, bet licis piedāvāt tiešo to preci.
Un vēl es domāju, ka dzīve būtu daudz jaukāka, ja vairāk cilvēku pret citiem izturētos tikpat smalki un taktiski kā vecās, inteliģentās, pieklājīgās kundzītes.
Varētu saprast spontānu čeka sabojāšanu, bet nu tīšām plānot, kā sabojāt kādam dzīvi…
Ak, Dievs, sabojāt dzīvi :D Kā var sabojāt dzīvi ar kādu no manis minētajām lietām? Dzīve Latvijā ir tik jauka, jo visi vēl naivi cer un mēģina izrādīt sapratni vietās un lietās, kur tas nav jādara.
Sabojāt kādām dzīvi. Šitas ir jautri! Dienas citāts.
Par Drogu kasierēm – viņas ir spilgts piemērs, kā akli atkārtot to, ko kāds ir teicis, nevis sapulcē (kurā kāds to teica) nākt ar savu priekšlikumu – ziniet, man nešķiet pareizi visai rindai pēc kārtas piedāvāt salvetītes, tā pat kā novēlēt priecīgus svētkus, jo tā kāds ir licis darīt un nevis no sirds. Tas ir gauži muļķīgi!
Kā arī es taču neeju ar riebeklīgu attieksmi pie tiem cilvēkiem, un būtu dzīve daudz jaukāka, ja cilvēks būtu patiess, nevis mīļā miera labad vienmēr klusētu un neko nekad neibilstu pret pastāvošo sistēmu un sabiedrību.
Lasītājas piezīmes, humora izjūtas gan Tev diemžēl nav, bet šādos laikos tādu ļoti vajag. Lietas vajag ņemt vieglāk, arī parakstu “Valdis Zatlers” uz čeka, jo nevienam tas dzīvi nesabojās. Un nesabojās arī tas, ka es izteikšu savu viedokli drogās.
Ne vienmēr klusēšana ir zelts… jo citādi, latvietim aiz savas stulbās klusēšanas un mūžīgās sapratnes būtu zelta pilna mute.
Ak, cerams, ka mums dzīvē nenāksies sastapties.
Kāpēc ne?
Es šeit nesaskatu neko briesmīgu.
Paldies par diskusiju, man beidzot pat patika, ka kādam ir ko iebilst. Taču humora izjūtu gan vajag attīstīt, tā ir dikti laba lieta un šodien citādāk nevar.
Mums ir pārāk atšķirīga izpratne par jociņiem. Tāpēc.
Bet pasaulē tik daudz reliģiju un kultūru, taču cilvēki kaut kā saprotas, nedomāju, ka mana humora deva būtu kāds šķērslis. Vismaz līdz šim nav bijis.
Pārmaiņus iesaku paklausīties filozofu L.Reiniku.
Šis ir lielisks klips!
Jauku vakaru un vēlreiz paldies par diskusiju.
Nu dien!
Es labāk esmu patiesa, īsta, akut arī ironiska un mazliet dzēlīga, bet es esmu īsta.
Mums atšķiras arī muzikālā un dziesmu tekstu gaume. Bezcerīgi.
:D tiešām nav humora.
Eh…
Visu nevar tā burtiski uztvert. Man šķiet, Jūs par daudz tās gudrās grāmatas lasāt, bet lai jau paliek. Liksim treknu punktu.
Nē, zini, ieteikt man Reiniku tiešām bija smieklīgi.
(Mazs mājiens: ja kāds nesmejas par taviem jokiem, tas vēl nenozīmē, ka humora izjūtas nav tieši viņam.)
Priecīgus svētkus!
Es palikšu pie savām domām, Jūs palieciet pie savējām.
Un nesatiksimies. Nekad.
Mīļā miera labad kā latviešiem pieņemts.
Bet ar humora izjūtu man tomēr viss ir kārtībā.