Kni virtuve

love yourself more

Bailes

Es esmu zaķpastala.
Baidos, kad vien ir iespējams un arī tad, kad nav iespējams.
Baidos no izdošanās un baidos no neizdošanās.
Baidos no neveiksmēm un baidos no tā, ka var pazaudēt veiksmes.
Baidos jautāt, jo baidos no atbildēm.
Baidos atbildēt, jo baidos, ka mana atbilde var būt muļķīga.
Bet pat tad, kad baidos, es turpinu darīt.
Paņaudu, pačīkstu un pēc tam smejos par visām savām bailēm, kas patiesībā ir smieklīgas.
Iespējams, ka ne man jūs mācīt, bet, kā rūdīta zaķpastala, varu jums pavisam skaidri teikt:
Bailes, sukas, nokauj visu.
Tas ir karš. Tā ir kauja.
Un vienmēr var izvēlēties – radīt šo pretinieku, vai tomēr ne.
Pārstāt baidīties.
Tas ir tas, ko es mācos šogad.
Var gribēt medu, bet baidīties no bites dzeloņa, un, pateicoties bailēm, nekad šo medu nenogaršot.
Tālāk tiek nevis tie, kas ir veiksmīgāki, bet gan tie, kas nebaidās kļūdīties.

Lai jums koša nedēļa!

P.S. Gaidīšu jūs uz tēju, jo būs gan zilonis, gan psihodēliskie zirdziņi un manas Zazezu pirmais veikums plastikošanā.

Atvilktne: Kni.nieki
  • mo saka:

    Bailes ir viens no lielākajiem pamatinstinktiem! Bailes veselīgā porcijā palīdz izdzīvot, pārmērīgā daudzumā savukārt traucē dzīvot… Bailes nevajag iznīdēt, tās vajag savaldīt un draudzēties ar tām ;)

    13/02/2012 at 00:41
    • Kni saka:

      Taisnība. Nav jau runa par iznīdēšanu.
      Šoreiz runa ir par tām bailēm, kuras traucē attīstīties un traucē ticēt sev. Tas nav sargājošās bailes, tās ir iznīcinošās.

      13/02/2012 at 00:55
  • SigneM saka:

    prieks, ka sorit kafija (pa ilgiem laikiem, ka jau mineju) ielija e-pasta! un lika padomat – vai man ir bailes? sakuma varonigi pie sevis saucu, ka man ir bail tikai no klainojosiem, lieliem, agresiviem suniem!
    bet, nopietni papratojot, lietas, kuras es kaut kadu iemeslu pec nedaru, varbut saknojas bailes. piemeram, biezi nepasaku to, ko patiesam domaju – zinams pasaizsardzibas instinkts, bet varbut vienkarsi, baidos, ka nesapratis?

    13/02/2012 at 07:25
  • Agnese saka:

    +/- to pašu apņemos uz pāris pēdējām mijām. tikai katru reizi kaut kādā citādākā formā.
    ne tāpēc, ka ir jāievēlas, bet tāpēc, ka kaut kādam atskaites punktam jābūt.
    strādāt ar sevi.
    mest nost bailes, vismaz saskarsmē ar cilvēkiem.
    pajautāju sev, vai es to patiešām gribu un aidā!, ja atbilde ir apstiprinoša.
    pamatskolā es biju no tiem pa vidu cilvēkiem, kas nekur ne ta īsti ir, ne ta īsti nav. vakar braucot uz lielpilsētu satiku bijušo pamatskolas biedreni. ja pat viņa teica, ka es esot tāda.. aktīva palikusi, tad es zinu, ka man pamazām izdodas.
    un pašai par to milzīgs prieks. :)

    13/02/2012 at 09:01

Leave a Reply