Mani kaitina interneta laikmets.
Kaitina tajos brīžos, kad tos visus vārdus, kurus būtu nepieciešams pateikt skaļi, tas pārvērš rakstītā tekstā. Tas visas balss nianses pārvērš vai nu Times New Roman, Helvetica, Arial vai Verdana, vai vienalga kurā fontā un vienalga kurā izmērā. Tas nojauc visu to drebelīgo satraukuma robežu, kuru citu reizi nāktos pārvarēt, lai to uzrakstīto pateiktu skaļi, jo skaļi tas citādāk skan. Tas smieklus un asaras, skūpstus un apskāvienus pārvērš kustīgos vai nekustīgos simbolos. Tas ir kluss. Līdz riebumam kluss.
Ziniet, kāpēc mani tas tik ļoti kaitina?
Jo tas skar arī mani. Jo arī es, brīžos, kad man būtu jāizskrubina tas kamols no kakla un jāatbrīvo vārdu plūsma, pārvēršu sakāmo rakstītā tekstā, jo citādi visam grūti pasakāmajam līdzi lītu asaru jūra, drebētu balss un trīcētu iekša. Interneta laikmets to visu aiztaupa. Ļauj kamolam kaklā mierīgi un netraucēti dzīvoties, kamēr pirksti ilgojas atpūsties, bet ausis – sadzirdēt balsi.
Interneta laikmets visus bailuļus padarījis drosmīgus. Mānīgi drosmīgus, jo tikai rakstīts teksts, nevis balss un klātbūtne sniedz šo sajūtu. Tikai tas. Un tāpēc es katru reizi ar sevi cīnos. Cīnos par skaņu, par balsi un klātbūtni, lai vismaz dažas reizes internets man zaudētu.
