Jau otro reizi pēc kārtas atļaujos paeksperimentēt ar to, ko citas jau sen kā atklājušas un uzdrošinājušās. Tā kā pie friziera esmu nolēmusi nedoties līdz pat rudenim, tad garos matus kaut kā ir jāsavāc, lai tie nekristu acīs un netraucētu raitajā ikdienas solī. Ar šalli var doties uz balli, taču es ne uz balli – es matos.
Amizanti gan skatīties, kā sarunu biedri skatās nevis man acīs, bet uz baņķiku. Viņu acu skatiens burtisku “pielīp” baņķikam un seja atplaukst smaidā. Arī darbā tie, kas iet garām, atskatās mazliet ilgāk nekā citas reizes un var ar smaidiem apmainīties divas reizes ilgāk.
Lai košs vakars!
P.S. Re, bildē arī tā solītā gaisa buča, Murr!
feini… :)
esmu pamanijusi, kā izskatos pēc “trakā profesora”, nor īta uztaisu zirgasti, pieglaužu matus, bet atnākot uz darbu sīkie matiņi izlīst āra un sasprogojās… :) un es tikai to pamanu, kad aizeju uz WC… :)
apburosa!
traks var palikt, cik apburoša!