Kni virtuve

love yourself more

Beidzot!

Kauns atzīties faktā, ka iespēja tikt pie pirmizrādes biļetēm man bija vairāk nekā reāla, taču neizskaidrojamu vai sazin kādu kādu ģimenes apstākļu dēļ šīs biļetes toreiz neiegādājos. Tā bija diena, kad Ziedonis man pirmo reizi aizgāja gar degunu.

Šodien ir tā diena, kad beidzot visi vajadzīgie ceļi ir krustojušies un mana vieglā pagaušanās par tēmu “gribu laukā nomājas” vainagojusies ar gājienu uz JRT. Tāpēc vien gribas iet uz darbu. Cītīgi strādāt, lai ātrāk pienāktu vakars, kad ērti iekārtojusies krēslā ļaušos teatrālajam baudījumam. Ceru, ka šajā reizē ļaudis sapratīs, ka nu tur nav tik daudz par ko smieties, jo kā zināms, cilvēks smejas divos gadījumos: kad ir smieklīgi un kad ir muļķis, respektīvi, nesaprot. (profesors Bībers, LKA).

Pavārs iet pa katla maliņu, pa šķīvja maliņu. Viņam ēdiens nav tikai bļoda, līdz malai pilna, vai karote kārā mutē, bet tā smaržu kupena pāri bļodai, mazie smaržu taifūni virtuves debesīs.

Ziedonis “Epifānijas”.

Labrīt un labu apetīti!

  • Tincii saka:

    Cilvēki šovakar smiesies. Tu arī smiesies (reizēm), bet nevis tāpēc, ka tā būtu salonkomēdija, bet tāpēc, ka tas būs asprātīgi un mīļi, īsti un patiesi. Par mums, par sevi. Un kaut kur apakšā zem tiem smiekliem iesmelgsies.

    14/01/2011 at 09:28
  • Sanita saka:

    … es ceru, ka arī mani ceļi kādu dienu sakrustosies pareizi un kādā dienā, es tāpat kā Tu ar nepacietību gaidīšu vakaru!
    Lai Tev sirds iedziedas, ieskanas, ietrīsas šovakar!

    14/01/2011 at 09:44
  • Elīna saka:

    Savukārt es jau šobrīd ar nepacietību gaidu nākamo nedēļu, kad došos baudīt Ziedoņa “Krāsainās pasakas” Valmieras teātrī. :)

    14/01/2011 at 11:17
  • Gicha saka:

    Ziedonis ieziedējies (ierunājies) arī mūsmājās! Mans bērns šodien uzstājās skolas daiļlasīšanā ar Ziedoņa “Brūnā pasaka” fragmentu… :) līdz tikām līdz tam, ka šī būs īstā, izlasījām krustām šķērsām i pasakas, i epifānijas…
    Lai jauks baudījums!

    14/01/2011 at 14:05
    • Tincii saka:

      iedomājies – Tincii ir piedalījusies daiļlasīšanas konkursā tālajā skolas laikā kopā ar Reini Lauriku, kurš – tici vai nē – runāja Brūno pasaku. Viņš tajā laikā dziedāja Auros un es biju kā apburta :)
      Man īpaši labi neveicās, par Reiņa panākumiem man ziņu nav. toties visādi citādi viņam ir gājis (skrējis) uz augšu. Lai tavam bērnam arī veicas!

      14/01/2011 at 18:36
      • Gicha saka:

        Paldies! Patiešām arī panākumi neizpalika! :)

        15/01/2011 at 15:01
  • Kni saka:

    Pieļauju, ka dažs labs gaida to vērtējošo komentāru. Kā ta nu bija ar to Ziedoni un JRT.

    No sajūsmas krēslu es nelauztu, jo vērtīgāk būtu pēc tam uz tā krēsla sēdēt, nevis kā skalus dedzināt. Ja no pirmā cēliena gaidīju kaut ko vairāk, tad otrais vismaz trūkstošo kompensēja. Izrāde nav smieklīgi, tā ir smaidoša. Tā ir mīļa un rada sajūtu, ka gribas to Ziedoni paņemt klēpī un samīļot. Sapaijāt matus. Klusējot. Klusi smaidot, bet nevis skaļi smejot. Viņš tāds trausls.

    Skatījos ēzelīti un domāju, ka šis nu ir tas dzīvnieks, kas sevī iemieso smeldzi. Iešķībās acis un saspicētās ausis, vēders kā piepūties balons un kažoks, kas iztālēm aicina glāstīt.

    Patika. Tā vienkārši, nevis skaļi, lai par to bļautu.

    14/01/2011 at 23:01

Leave a Reply