Kni virtuve

love yourself more

Berlīnes stāsti. III daļa. Kreicberga

Uz Kreicbergu (Kreuzberg) dodamies divas reizes: pirmajā – lai apciemotu kādu labu Murr draugu vārdā Glens, bet otrajā reizē – lai apskatītu Kultūru karnevāla norisi. Tas ir visnotaļ īpatnējs un māksliniecisks rajons, kurā viena trešdaļa iedzīvotāju ir turki. Plašāku vēsturisko aspektu varēšu pievienot mazliet vēlāk, kad Murr spītīgais internets mājās sadomās darboties.

Pirmajā reizē nokļūšanai Kreicbergā izmantojam sabiedrisko transportu un lielu daļu no apkārtnes izstaigājam kājām. Musulmaņi tieši todien atklājuši jauno mošeju un viņiem notiek svētki. Tā kā esam ģērbušās vismaz musulmaņu tradīcijām vairāk kā nepieklājīgi, tad svētkus skatām tikai no malas. Jaunkundzei mini svārkos un jaunkundzei šortos un ziedu rakstiem rotātās zeķubiksēs tur nav ko meklēt. Laikam no malas izskatījās visai smieklīgi, kad abas divas viena otru nopētām, nogrozām galvas un nolemjam priecāties par viņiem iztālēm. Ak, bet šiem tur kūku kalni, noteikti arī mandeļu gaņģi un varbūt piena upes.

Kārtējo reizi Murr iesaucos: „Man šķiet, esmu te bijusi,” un mēs dodamies tālāk.
Kreicbergai piemīt tāds īpatnējs šarms, kāds ir Hamburgas rajonam – Schanzenviertel. Alternatīva un mākslinieciska gaisotne, antikvariāti, mazi veikaliņi, kur jaunie mākslinieki tirgo savus darbus, dizaineri – apģērbus, aksesuārus, apavus un vēl sazina ko, bet to visu apvij neparasta gaisotne. Mazi krodziņi un ēstuves, katrs ar savu burvību. Abiem šiem rajoniem raksturīgas arī nekārtības, kas norisinās 1. maijā. Ar lielu vērienu un sekām, taču tik un tā šie abu pilsētu rajoni man liekas simpātiski.
Tur nav viss tik ļoti pārpucēts un izlaizīts, kā, piemēram, Kurfürstendamm Berlīnē. Tā ir ārkārtīgi plata iela, kas nosēta spicajām un šikajām bodēm, kurās iepirkties par lielām naudām. Šajā vietā, atšķirībā no Kreicbergas vai Šances, iztēlei paliek maz vietas. Viss tik paredzams un mietpilsonisks.

Atgriežoties pie Kreicbergas.
Dodamies apciemot Glenu – šarmantu vīrieti (par puisi viņu gluži vairs nenosauksi, jo, lai gan vecumu uz aci šoreiz noteikt nespēju, dodu vismaz 35), kas ir no Kanādas un viņa pašreizējā nodarbošanās ir visai īpatnēja un neparasta. Glens konstruē visādas ierīces/palīgierīces, kuras vēlāk tiks izmantotas filmēšanas laukumā specefektiem. Runā, ka Glens pielicis roku arī Avatara tapšanā. Ja pareizi sapratu, tad tagad viņš konstruē īpašu cimdu. Redzēju tikai sazīmētas shēmas, taču absolūti neko no tiem rasējumiem nesapratu. Vēl viena svarīga Glena pozitīvā īpašība ir tā, ka viņš ir kaķu mīlis. Viņš paspēj izstāstīt to, kā Kanādā iekārtots dzīvoklis un cik ērti tajā jūtas 5 minkāni.

Tā kā esam ieradušās ap pusdienu laiku, tiekam cienātas ar sēņu zupu un plānajām pankūkām, kas esot Glena meistarstiķis. Meistarstiķis tiek veikts uz īpašas pankūku cepšanai paredzētu pannas. Tā ir gluda un bez paaugstinājuma malām, pasmaga un diezgan bieza. Glens atzīstas, ka šī nu ir tā lieta, kas ceļo ar viņu kopā uz jebkuru pasaules malu.
Uz uzkarsētas pannas tiek uzlieta mīkla pavisam plānā kārtā. Tam visam papildus iekšpusē ielikts sagrieztas banāna šķēles un šokolādes krēms. Var arī tikt pie parastās, nepildītās pankūkas. Tās garnēšanai savukārt tiek piedāvāts kļavu lapu sīrups. Kanādietis paliek kanādietis. Glens vis kaut ko stāsta un smaida. Tādas viltīgas, labsirdīgas un starojošas acis. Jāpiekrīt vien Murr, kas viņu nosauc „милашка” =)

Tā kā nākamajā dienā mums paredzēts izbrauciens ar velosipēdiem, no Glena aizlienējam tumši zilu sieviešnieku, kuru rotā uzraksts „Hollander”. Tas būs man. Lai gan tas grab tā, ka skan visa Kreicberga, saprotam, ka šis fakts ir labojams un, pārradušās mājās, velosipēdu nododam biedra pārraudzībā, kas veikli vien visu salabo, pieskrūvē un nu zilais rumaks iet nevis grabēdams, bet gan skanēdams. Par to, kur vakarā ar velosipēdiem devāmies, stāstīšu citu reizi. Jo vairāk cenšos atsaukt atmiņā visu Berlīnē sadarīto, tā liekas, ka dienas bijušas ārkārtīgi piesātinātas un neparastas.

Otrās dienas vakarā domās pamanos salīdzināt Berlīni un Hamburgu. Ja Hamburga man saistās ar sava veida harmoniju, sirsnību un mājīgumu, tad Berlīne ir kā ķermenis, kura daļas izmētātas pa visu pilsētu. Galva vienā galā, kājas kur nu kurā, par rokām un rumpi vispār nerunājot, bet sirdis tai noteikti vairākas un katra raujas uz savu pusi. Arī dalījums rietumos un austrumos, katras daļas iedzīvotājam uzliek tādu kā zīmogu uz pieres, bet tas tad tikai mans subjektīvais vērtējums.

  • Viena cita saka:

    man arī plānās pankūkas tiek ceptas uz tādas pannas nedēļas nogalēs. Man gan labāk tās garšo ar uzbērtu cukuru. Brauc ciemos, prasīšu, lai mans personīgais pavārs tev tās uzbur. ;)

    09/06/2010 at 13:02
  • Dina Preisa saka:

    Skatos, pēdējā laikā esi iecienījusi riteņošanu. Cerams, ka saņemsies iegādāt savējo, lai varam to darīt kopā! :)

    09/06/2010 at 14:05
    • Kni saka:

      Ak, jā, es kāroju iegādāties savu velosipēdu. Nekādi nevaru saņemties. Briesmas, kā iedomājos par to riteņbraukšanu Berlīnē, man atkal prātā viens stāsts. =) Katrā ziņā tik droši uz velosipēda es savu mūžu nebiju jutusies. Rīga velosipēdistiem ir bīstama.

      09/06/2010 at 14:08

Leave a Reply