Otrās dienas vakarā tiek nolemts doties uz Kulturbrauerei – tā ir vieta, ko man gribētos salīdzināt ar mūsu pašu Spīķeriem. Kulturbrauerei vēsture stiepjas labu laiku atpakaļ, kad aptiekārs Augusts Heinrihs Prells (August Heinrich Prell), kurš alu sācis darināt Kreicbergā tajā tālajā 1842. gadā un, rodoties nepieciešamībai paplašināties, alus darināšana sākusies Skaisto māju alejā (Schönhauser Allee). Tas ir ēku komplekss un no malas pat atgādina mazu ciematu vai arī kādu mazpilsētas daļu ar vairākiem pagalmiem un lielu laukumu. Kulturbrauerei vēsture ir raiba un gadsimtu gaitā tai manījušies īpašnieki un ar laiku arī mainījušās nodarbes, kas šajā ēku kompleksā veiktas.
Šodien Kultūras darītavas telpās ir gan kino, gan teātris, gan mākslas skola, kā arī vairāki deju klubi un krogi.
Mūsu mērķis ir dzejnieku apvienības „Orbita” uzstāšanās teātrī ar nosaukumu „P.A.N.D.A – Nicht nur russiches Theater” (ne tikai krievu teātris). Apvienības puiši: Artūrs Punte, Sergejs Timofejevs, Semjons Haņins un Žoržs Uaļļiks, piedaloties arī Linardam Kullesam ar videoinstalācijām, ieradušies Berlīnē, lai sniegtu priekšnesumu, lasot dzeju krievu un piedāvājot tulkojumu vācu valodā. Tā kā dzejas lasījumi pateicoties Semjonam Avotu ielā jau ir bijuši, tad ar prieku gatavojos skatīt un klausīt arī citus šīs apvienības biedrus.
Par Orbitu – kā rakstīts labadiena.lv mājas lapā, biedrība Orbīta ir Latvijā un ārpus tās robežām plaši pazīstama Latvijas literātu apvienība. Tās ideja dzima 1999.gadā, kad satikušies pieci draugi un reizē ļoti dažādi krievu valodā rakstoši Rīgas dzejnieki: Semjons Haņins, Sergejs Timofejevs, Vladimirs Svetlovs, Artūrs Punte un Žoržs Uaļļiks. Viņi nodibinājuši tekstgrupu (pēc analoģijas ar rokgrupu), kas kļuva par multimediālo un dzejas projektu Orbīta.
Savas ieceres Orbīta īsteno sadarbībā ar dizaineriem, foto- un videomāksliniekiem, datorgrafiķiem, mūziķiem, dīdžejiem un citām radošām personībām, padarot dzejas lasīšanu par multimediālu notikumu.
Vislielāko iespaidu uz mani atstāja Sergeja Timofejeva uzstāšanās, kuras laikā dzeja tika lasīta, papildinot to ar mūzikas un visādu skaņu atskaņošanu no dažādām mūzikas atskaņošanas ierīcēm – diktofona, mp3 atskaņotāja, magnetofona un pat radio. Dzeja ir tika pat asprātīga, kā tās pasniegšanas veids. Kad pašā sākumā tiek izmantots diktofons, vēlāk magnetofons, kļūst jau interesanti, ko tad Sergejs izmantos kā nākamo.
Neparastākais noteikti bija Semjona Haņina priekšnesums, kura laikā viņš savu dzeju lasa no tādas kā kastes, kuras priekšā ir aizkariņi. Tos pirms katras uzstāšanās Semjons ver vaļā, bet pēc tam taisa ciet, lai nomainītu dekorācijas. Tāda kā mazītiņa skatuve, tikai uz skatuves tik vien redzams kā dzejnieka seja, kuru izgaismo spuldzīte :D Lai skatītājiem labāk viss būtu redzams, kastē redzamais tiek projicēts arī uz ekrāna.
Artūra Puntes uzstāšanās sāls noteikti ir neredzētajā ģitārā, ja to tā var nosaukt. Es pat neprotu izskaidrot, kas tā par ierīci, taču skaidrs ir viens, tā ir tāda kā pārnēsājama skaņu pults. Nevienu vien reizi mans skatiens apstājas pie tās, cenšoties saprast, no kurienes rodas šis neparastais instrumentālais pavadījums.
Visekspresīvākais no tā vakara māksliniekiem noteikti ir Žoržs Uaļļiks. Viņš drīzāk atgādina aktieri, jo šādu dzejas lasīšanas manieri vēl nebiju redzējusi. Liekas, ka viņš izdzīvo katru izteikto vārdu un kādā mirklī pat sāk lasīt kaut ko no saviem jaunākajiem veikumiem un importa viesi nesaprot, par ko tad tagad īsti ir runa, jo tulkojuma uz ekrāna nav. Kad man pajautā, par ko tā dzeja bija, man atliek vien raustīt plecus un teikt – es nezinu. Smaidu un saku, ka tas pat nav saprotams, kur nu vēl tulkojams. Žoržs pats to labi apzinās.
Kā jau sākumā minēju, tad par vizuālo, t.i, video noformējumu parūpējies Linards Kulless. Kā saprotu no Murr, Linards dzīvo Berlīnē. Līdz šim viņu biju redzējusi tikai iekš TV, bet nu beidzot arī dabā. Linards atstāj ļoti draudzīga un sirsnīga cilvēka iespaidu.
Vakara vērtējums – Orbitas puiši nevienu nav atstājuši vienaldzīgu. Katram no skatītājiem – klausītājiem ir savs vērtējums un dažam pat arī ieteikums. Puiši par paveikto ir gandarīti un sniedz manai lieliskajai Deutsche Welle reportierei Murr interviju, kuras daļu nākamajā rītā mājās noklausos arī es.
Orbitas puiši ir tik neparasti un katrs no viņiem noteikti ir personība. Intervija ir nopietna un asprātīga vienlaicīgi. Tā ir kā sajūtu jūra, varbūt pat vētra. Neapskaužu Murr, jo nezinu, kā lai sirds un ausis ļauj tik lielisku materiālu noīsināt vien uz dažām minūtēm. Deutsche Welle pat nezina, cik daudz viņi no šīs saīsināšanas zaudēs.
Pirmais foto no aizlienēts no šejienes.
