Kni virtuve

love yourself more

Bērnības garša #1

Eksperiments ir sācies.
Ir sniegusies roka pēc baltās kastītes, kuru rotā gailis, taču, atšķirībā no bērnības, gailis kļuvis lielāks, kastītes saturs iespējams, ka dārgāks. Nepateikšu, jo tieši pēc šīs kastītes roka nav stiepusies ilgi.
Mana ģimene nekad nav bijusi īpaši naudīga, taču mums nekā nav trūcis un ģimenes princips vienmēr bijusi kvalitāte, nevis kvantitāte. Kā tagad atceros, kad tētis nopirka man pirmās dārgās sporta kurpes, pavadot tās ar vārdiem – mēs neesam tik bagāti, lai pirktu lētas mantas.

Tā arī Kelloggu kastīte mūsmājās nebija tas biežākais viesis, vismaz es neko tādu bieži neatceros. Jāteic, ka kastītē nebija pievienota atrakcija, proti, kādreiz bija kādas uzlīmes vai kartītes, savukārt tagad – nekā.
Jāteic, ka arī pats iepakojums, t.i., maisiņš, kurā pārslas iepakotas, kādreiz bija mazāk caurspīdīgs un stingrāks. Tik stingrs, ka, ja negrieza ar šķērēm, paciņu varēja ne tā saplēst un pārslas pabira pa kastīti.

Todien, kad iegādājos bērnības garšu kastītē ar gaili, biju tik izsalkusi, ka kastīti atvēru jau pa ceļam uz mājām un, stumdama vaigos kraukšķīgās pārslas, radīju neizpratni kāda kunga sejā. Pārslas garšoja tieši tāpat kā toreiz, vienīgi likās, ka tās kļuvušas tādas kā plānākas. Tas ir tāds kā atgādinājums, ka uz pasaules daudz kā paliek mazāk, tāpēc ar to jāapietas taupīgāk.

Atnākusi mājās, bēru pārslas bļodiņā, sagriezu nektarīnu gabaliņos un to visu pārlēju ar pienu, lai gardu muti nobaudītu to, kas nebija ēsts gadiem. Tieši tā pati garša. Nekas nebija mainījies. Pilnīgi nekas.

Ar tām sen neēstajām lietām ir tā, ka saēdas, cik lien un tad viss, kas paliek pāri, var stāvēt ilgi. Tā arī šoreiz pārslas gaida, kad no veikala vēl kādu reizi atnāks piens.

Priecīgu vielmaiņu!

P.S. Kas gan kādreiz nebija uz kastītes, bet ir tagad: tas laikam tās kartiņu atrakcijas vietā. Kaloriju sadalījums un stāsts par to, cik un kas jums tiks no 30 g pārslu. Kaķītis šķauda un smej. 21.gs atrakcijas.

  • Inga saka:

    Jā, es arī labprāt nobaudītu dažas savas bērnības garšas, tik tās nav tik viegli nopērkamas.. neražo vairs :( Tarhūnu, cigoriņu saldējumu, limonādi “Meža ogas”, to īpašo saldskābmaizi, ko mamma vienmēr veda no Rīgas, kad sanāca turp braukt, omītes taisīto bubertu, un tad vēl bija vieni padomjlaika īrisi, kas man ļoti garšoja. Un klepus tabletes.. mukaltīns laikam saucās, ļoti garšoja un patika, kā burbuļoja uz mēles :)
    Vēl gardums bija iebiezinātais piens ar cukuru. Pavisam nesen atklāju garšas ziņā ļoti līdzīgu Maksimā, tikai plastmasas paciņā, nevis bundžā. Pārējie nav tādi kā toreiz.

    06/08/2012 at 21:55
    • Kni saka:

      Jā, tur ir tas triks, ka daudz ko vairs neražo un daudz ko vairs nevar dabūt. Pat domās sastādīju tādu kā sarakstu. Ir tādas lietas, kuras var dabūt, bet man nav tām klāt stāsta :D Tātad automātiski – neder!
      A mukaltīns joprojām ir. Pektusīnu es labprāt uzēstu, nez tas ir?

      06/08/2012 at 22:17
  • Linda saka:

    >Inga
    Tīri labu tarhūnu var dabūt pie gruzijas limonādēm lielajos rimi.

    07/08/2012 at 10:26
  • Liene saka:

    Un Druvas cigoriņu saldējums ir burvīgs! Ko diemžēl vairs nevar teikt par POLS :(

    07/08/2012 at 11:30
  • Mēnessmeitēns saka:

    Cigoriņu saldējums ir. Pat vairāki ražotāji gatavo. Un ir pat 2 l iepakojumā cik atceros. Vienu saldējumu gan nevar dabūt, tas bija tāds pats, kā saldējums ar nosaukumu “Gardums”, bet bija nevis šokolādes saldējums + plombīrs, bet zemeņu saldējums+plombīrs. Bija gards. A, un neatradu torti “Kaprīze”, vismaz Ventspilī nebija. Un, padomju laika Īrisus gan pārdos, Ventspilī, tirgū bija gan “Kis-kis”, gan divi citi. :)

    13/08/2012 at 22:38

Leave a Reply