Saklausījusies radio un Roberta Gobziņa stāstījumu par Kelloggs pārslām, manī kaut kas salūza. Bija palicis drusku līdz darba dienas beigām, bet viss, ko acu priekšā redzēju un viss, par ko spēju domāt, bija baltā kastīte, kuru rotāja gailis – Kelloggs! Kaut kā spēju iztēloties to kraukšķi, to smaržu un bērnības atmiņās saglabāto garšu. Ar pienu un zemenēm.
Bieži vien veikalu plauktos esmu redzējusi bērnības garšas un bērnības produktus, taču katru reizi, kad tomēr tā roka paslīd, ir tāda vilšanās, jo nekad jau nekas negaršos tik labi kā toreiz, jo atmiņās saglabātā garša vienmēr būs spēcīgāka par tagadnes garšu. Atmiņas un šo produktu pavadošais stāsts, kura nav šodien, neļauj sajust to garšu, ko jutu kādreiz.
Berlīnē man ir kāds labs draugs, kurš savulaik ilgi ar ģimeni, jo tēvs ir bijis ārsts, dzīvojis Britānijā, kur attiecīgi izgaršojis savu bērnību. Pirms gada, kad ciemojos pie viņa, Kreicbergā pabijām veikaliņā “Broken English” (tajā rajonā veikaliem, veikaliņiem, krogiem un vispār ir labākie nosaukumi, kādus man nācies redzēt – viesu nams un restorāns “Mädchen ohne Abitur” (meitenes bez vidusskolas atestāta, respektīvi, nav pabeigušas), krogs “ShakesBeer” – fonētiski tā kā velk uz Shakespeare – Šekspīrs, bet sanāk – alus jaucējs.. un tā vēl, vēl un vēl).. un tātad, specializētais veikaliņš “Broken English” pieder īstām britu dāmām. Tādām, kas runā ar to lielisko akcentu. Šajā veikaliņā ietilpināta visa mana drauga bērnība un bērnības garša – sākot no grāmatām un beidzot ar tik iecienītajiem skotu Walkers cepumiem. Vairs neatceros, ko tieši, bet likās, ka puisis bija gatavs nopirkt visu. Visu, ar ko viņam saistījās atmiņas, un tieši tik pat, cik dedzīgi to visu bija iegādājis, viņš, arī mirdzošām acīm parkā lasot grāmatu, nolocīja.
Lai kā tur būtu, domāju, ka laiks kaut ko apņemties, proti, reizi nedēļā iegādāties kādu produktu, ar ko man saistās bērnības garša un, izgaršojot to, attiecīgi arī izstāstīt stāstu. Jūs jau saprotat, ka pirmās būs tās Kelloggs pārslas :D, turklāt esmu gatava piedzīvot arī vilšanos, bet iesākumā būs garša. Ja kāds vēlas pievienoties šajā eksperimentā, laipni lūgti!
Foto: www.retrotvads.com
Es te pirms kādas nedēļas vai vairāk meklēju vietējā Valmieras nelielajā tirģelī cukurzirnīšus. Piegāju pie vienas tirgotājas, pie otrās, trešās… Mamma prasīja, ko Tu skraidi un meklē. Es atteicu, ka meklēju zirnīšus ar Bērnības garšu… Diemžēl neatradu… Toties sanāca garda svaigu dārzeņu zupīte :)
Tās pārslas man atkal atsauca atmiņā ļoti jauku un foršu filmu “Flakes” (ar Zoiju Dešaneli galvenajā lomā), tur tiešām stāsts par brokastu pārslām. Pēc tās filmas tā vien gribas to gardumu atkal ieviest savā virtuvē kā ik rīta rituālu.
Aizkadrā apspriedām iespējamos produktus, kas tiks degustēti. Jāsaka, ka būs kā Līgai – būs jāpacenšas, lai sadzītu to visu rokā, proti, azarts meklēt iespējams, piedos to jauno garšu.
Zazezu, paldies par kino ieteikumu.
:) a zini, kuru bērnības garšu man nesanāks nobaudīt? Lūk šo -> http://farm4.static.flickr.com/3351/3611480462_963c2de174.jpg
īstenībā baigi pietrūkst šo ķīmisko gardumu! :D
nu tad es šodien iebiezināto pienu ņemšu priekšā :D
Ā, varbūt Kni zina, kur dabūt eklērus- nu tādus kā bērnībā, tādus, kas mutē kūst, nevis tās sviesta pikas pildījuma vietā….
Man liekas, ka tādu neko vairs nedod. Nezinu, kā ir manā Ziemeļpolā. Atceros, tur skolas kafejnīcā deva TĀDAS medus kūkas un ruma kūciņas kā nekur.
Gribu Druvas kukurūzas nūjiņas!!! :( (neražo vairs, seski tādi)
smells like party!
esmu dikti sapriecājusies par šo apņemšanos, man tas izskatās pēc solījuma lutināt ar skaistiem stāstiem!!!
Gribēju pastāstīt, ka izmēģināju ēst zaļus ābolus (bērnībā zagām, kāpām kokos, saēdāmies, līdz sāpēja vēders). Pagaršoju – atsauca atmiņā TIK daudz.
Tagad listē ir kefīrs+cukurs, buberts, klasisks sīrupūdens, cukurvate, karamelizēti āboli.. cepti kartupeļi no čuguna pannas, zaķkāposti.. esmu azartā. :)
izklausās glauni! No zaļiem āboliem es pat slimnīcā esmu pāris reižu bijusi ;) Taisni vai sagribējās kādu zaļu jēpīti. Tikai vienu.