Bērns, kurš prata spēlēties

Nē, es neatceros, kā mēs iepazināmies, tikai zinu, ka tas notika pirms vairākiem gadiem. Zinu arī to, ka viņš patiešām domā, ka Kni ir mans īstais vārds un to otru, kas pasē, zinās tikai tad, ja kāds atgādinās. Zinu, ka viņam patīk žirafes un ka manus ziloņus viņš sauc par mamutiņiem. Viņš ir dabas un dzīvnieku pazinējs. Pētnieks. Ļoti sīki un smalki māk izstāstīt visu par komodo varāniem.

Kas vēl? Viņš skanīgāk par citiem prot pateikt “Kni”, īpaši gari pavelkot burtu “i”. Un vēl, sēžot pie galda ar pavisam nopietnu sejas izteiksmi, viegli sapņainām acīm, viņš reiz teica: Kni, Tu esi skaista. Draugam vārda diena, un lai pirkstiem būtu ko darīt, brūnīgā papīrā, uz kura uzzīmēju žirafi ar sveicienu un mazmazītiņu, no papīra kabatiņas izņemamu kartiņu, iepakoju kārbiņu ar plastilīnu, jo viņš ir bērns, kurš vēl prot spēlēties un fantazēt. Tāds man mazs draugs.

Ņemot vērā faktu, ka šajās dienās esmu daudz klausījusies iepriekšējā ierakstā gari un plaši aprakstītā meistara darbus, tad atceros epizodi, kurā viņš stāsta par to, ka mūsdienu spēles ir izveidotas tā, ka reti rodas nepieciešamība tajās kaut ko uzlabot, proti, bērnam nav nepieciešamības pēc fantāzijas, jo viss jau viņam ir priekšā. Nolieciet baltu lapu un zīmuļus, lai viņš tur izspēlē savas fantāzijas lidojumu. Lūk, tieši tāpēc arī plastilīns. Lai būtu iespēja uzcelt savu mazo zoo.

Lai silti!

Published by

Kni

Love yourself more

4 thoughts on “Bērns, kurš prata spēlēties”

Leave a Reply