…bet galvā vēl vasara

Tā sagadījās, ka piedzimu vietā, kur ziema sākas visagrāk un spītīgi pat aprīlī vēl negrib iet prom. Kā jums šķiet, kā tad jūtas skuķēns, kuram, ja gribas vilkt svārkus, jāvelk arī adītas reitūzes? Tā kādreiz padsmitnieces darīja. Vismaz laukos. Kā skatos, pilsētas jaunkundzes nieres silda ar šalli. Neko darīt. Uzvilks to adīto biksi zilonim.

“Tā tie valdziņi plaukst” un “iekāpis ziemas biksēs, bet galvā vēl vasara” – pirmie divi aizkadra raksturojumi. Katrs vienā teikumā un katrs ar savu sajūtu. Šis zilonis ir kā meitene mežģīņu kleitā un adītā jaciņā kādā ziemīgā vakarā, sēžot samta dīvānā un mielojoties ar auzupārslu cepumiem.

Katrs zilonis top sadarbībā ar kaut ko. Cits ar Tērvetes alu, cits ar merlot vīnu, cits fuet desu, šis – ar Revidentu. To pēdējo.

Lai priecīgi un silti!

Published by

Kni

Love yourself more

3 thoughts on “…bet galvā vēl vasara”

  1. glīts gan un noskaņu pilns. tās vijīgās pārejas no uz iet pie sirds
    (klau, pie viena, man jautājums, kādreiz Tev bija pieejami cimdiņi plānie, vai joprojām tā ir?)

    1. Paldies, Līvu!
      Cimdiņi ir, bet par tiem varēsim nākamnedēļ, jo šajā es vēl atpūšos. Kad būšu atpakaļ darbā, padošu ziņu.

Leave a Reply