Kni virtuve

love yourself more

Tam nebūtu man jāpatīk

Pirms kāda laika vērsos pie draugiem ar jautājumu, sak, vai tas ir normāli, ka ir situācija, kurā jūtos pavisam dīvaini, proti, ir lietas un notikumi, kas man tīri labi patīk, taču iekšēji ik pa laikam uzvirmo sajūta, ka patiesībā nekam tādam man nevajadzētu patikt. Ne tai dziesmai, ne tai filmai, ne tai lietai, ne tai vietai.. un tā varētu turpināt. Tā katru reizi pārvēršas par tādu kā atzīšanos sev, tādu kā nokaunēšanos savā priekšā, jo, kā tas tā, ka man patīk. Kā tas tā, ja pirms tam visai skaļi esmu paziņojusi, ka to jau nu nē.. tas nav man un tā neesmu es, taču turpinu klausīties un skatīties, iekšā izjūtot viegli kņudinošo sajūtu, it kā šmauktos savā priekšā.

Atbilde uz šo patiesībā izrādījās pavisam vienkārša.
Rāmis. Rāmis, kuru katrs no mums sev uzstāda. Izdomā dažnedažādus principus, pie kuriem pieturēties un ar kuriem sevi ierobežot, ar kuriem nepārspert robežas, bet tajā mirklī, kad kāds no tiem principiem tiek pārkāpts, vai arī robežas, kas spraustas gadiem, paliek kaut kur, sazin kur, iekšā sākas cīņa par to, vai tas ir normāli, ka man patīk. Maza kaunēšanās no sevis kļūst visnotaļ smieklīga.

Jā, es katru pirmdienu skatos jauniešu seriālu un pat gaidu nākamo sēriju, jā, esmu paziņojusi virtuvē skaļi, ka grupa The Sound Poets ir galīgi garām, proti, nevis grupa, bet gan solists, taču turpinu klausīties viņu dziesmu un attaisnoties, ka patiesībā viss ir apakšās, ka visa vaina tajā, ka esmu pavilkusies, ir apakšās, jo citādi pavisam noteikti man tas riebtos, kā to esmu sev paziņojusi un ieskaidrojusi.

Un ziniet, kas tajā visā ir pats labākais?
Tā kņudinošā un smieklīgā sajūta, tā spēja par sevi pasmieties. Tā spēja nosmaidīt un atzīt savu muļķību. Savu muļķību par to, ka kādā brīdī kautrējies no sevis, ka baidies izkāpt no sava rāmja, vai pārkāpt kādu no saviem iedomātajiem principiem.

Jā, un es skatos Gossip Girl, mēdzu priecāties par stulbām amerikāņu filmām, mēdzu sarauties pie sarkanā, kad taisos šķērsot ielu un ieraugu, ka otrā pusē stāv bērns, un, pat ja es staidzos, es taču atceros, ko teicu un izņēmumus neizdaru. Jā, un es pavilkos uz Emily Sandē, lai gan tas viss izvērtīsies par kārtējo Gotye – tiks nodrillēts un kādu dienu riebsies, bet pagaidām es tikai priecājos un piesitu ritmu.

Un no kuras “savas daļas” kautrējies Tu?

Košu piektdienu!

  • Baarda saka:

    es ,savulaik, nevienam savam vīriešu kārtas un arī sieviešu kārtas paziņai neatklāju, ka esmu redzējis visas “sex& the city” sezonas :). Kautrējos, ka man patīk dažas Gregorija Ļepsa un Veras Brežņevas dziesmas un vēl šis tas no RU estrādes, seriāls “Ugunsgrēks”, Tinto Brasa sexa filmas, ka esmu vienreiz čurājis izlietnē, ka man nereāli garšo fāstfūds, riebjas opera, bet patīk balets. Kautrējos, ka skatos uz paziņu sieviešu krūtīm un dibeniem, ka nez` cik N reizes esmu izlasījis “nezinītis uz mēness”.Kautrējos, ka neesmu vēl pabeidzis studijas…
    lūdzu novērtēt atklātību!

    10/02/2012 at 13:13
  • Tincii saka:

    Es gan nevaru teikt, par ko es kaunos, jo man tak par to ir KAUNS! :)

    10/02/2012 at 13:59
  • Thezeezee saka:

    Padalīšos ar vienu domu, kas man prātā jau no vasaras, ne par kaunu, bet par rāmi.
    Stāsts par zelta zivtiņu. Visiem šķiet, ka zelta zivtiņas ir mazas, un taisnība jau ir, kurš tad ir redzējis akvārijā lielas zelta zivtiņas? Bet dabā zelta zivs (nevis zivtiņa) spēj sasniegt pat 14 kg svaru. Tātad tas akvārijs jeb nosacīti “rāmis” ierobežo zivtiņu un tās svaru, lielumu ļoti. Kāpēc lai ar cilvēkiem būtu citādi? Kāpēc ierobežot sevi un ielikt sevi kaut kādā rāmī? Labāk aizmirst savus stereotipus, rāmjus un dzīvot okeānā un ļauties brīvībai :).
    p.s. varētu padalities, par ko man kauns, taču nekas nenāk prātā.

    10/02/2012 at 14:14
  • Gicha saka:

    es arī kaunos atzīties… dažas no tām ik pa brītiņam saucu par saviem dēmoniem, no kuriem vēlos tikt vaļā… bet ja par pavisam “vienkāršām” lietām, kas man nevis liek kaunēties, bet tā neatzīt tās par sevis cienīgām varbūt, ir seriāla Džima dēļ drillēšana(nu pilnīgi slima! un es tiešām kaunos to skatīties, kad ir kāds mājās), tāpat “privātās” un “kas jauns” lasīšana – nu, lai arī es attaisnojos, ka šajos žurnālos gūstu informāciju par sabiedriskajiem notikumiem, pirmizrādēm, modi, utt, tomēr pati saprotu, ka šie nav īstie kanāli…, bet niez…
    vispār jau man šķiet, ka gadiem nākot klāt cilvēks kļūst rūdītāks, līdz ar to drosmīgāks un viņam vienalga, ko domās apkārtējie… ir protams arī pretēji – ieņemamais stāvoklis sabiedrībā tieši ieliek rāmī…

    10/02/2012 at 15:47
  • Kni saka:

    Cik jūs esat feini!
    Paldies, ka nekautrējāties atklāties, un jo īpaši gribu paslavēt Bārdu par to, ka viņš tā uzdrošinājās pirmais. Dikti saismaidījos par visām jūsu atbildēm. Vēlreiz paldies!

    10/02/2012 at 18:20
  • Dana saka:

    aaa… es arī nezināmu iemeslu dēļ kaunos, ka skatos Gossip Girl!

    11/02/2012 at 00:08
  • Ilziite saka:

    :) Nu mans kauns laikam ir sieviešu žurnāli, esmu gan sevi izaudzinājusi no Cosmopolitan, bet uz Shape un Lilitu/Santu/Unu gan roka paslīd vēl joprojām. Un tad dusmojos uz sevi un kaunos.. Lai gan – par ko?
    Un vēl vispār man kauns, ka tik briesmīgi bieži raudu. :D pašai tā liekas, bet ko darīt, ka tāda emocionāla sievietes dvēsele…

    Bet savādāk – mācos lepoties ar sevi un savām dīvainībām! :P

    12/02/2012 at 00:35
    • Signe saka:

      Man arī ir kauns, ka šad un tad lasu atsevišķus sieviešu žurnālus. Sakaunosa arī katru reizi, kad kāds Harija Potera sēriju nosauc par sēnalām, jo, lai gan sākumā pati biju ārkārtīgi skeptiska, “joka pēc” palasot pirmo grāmatu, pievienojos iepriekš ar žēlumu uzlūkotajam fanu pulkam. Bet tie visi ir sīkumi, salīdznot ar citām lietām, no kā kaunos kā savā, tā citu priekšā, tāpēc nu jau kādu laiciņu cenšos sevi atbrīvot, jo negribu pazaudēt dzīves garšu. Man palīdz Imanta Ziedoņa epiānija “Ar rāmjiem ir tā” http://ej.uz/73y7

      12/02/2012 at 15:29

Leave a Reply