Bet sejas jums tādas gudras izskatās – teikums, kuru laikam atcerēšos mūžam. Tas bija vai nu trešais, vai ceturtais kurss, kad kopā ar E. mēģinājām lavierēt semiotikas, psihoanalīzes vai filozofijas eksāmenā (mana atmiņa pēdējā laikā spēcīgi klibo) pie profesores Teters. Tā ir sieviete, kuras priekšā man vienmēr saļima ceļgali, turklāt vienmēr bija bail vērt vaļā muti, jo nekad nebiju pārliecināta par to, ko saku, lai gan zināju, ka saku pareizi, ka nemānos. Viss skaļi izteiktais tomēr vienmēr izklausījās kā meli un mana nedrošība auga proporcionāli izteiktajam vārdu skaitam. Ar vienu skatienu viņa man lika apšaubīt katru izteikto vārdu, lai gan tagad, loģiski domājot, viss taču bija tikai manā galvā. Tomēr tā doma, ka pamodinot viņu naktī un lūdzot citēt kaut ko no Sv. Augustīna, turklāt apzinoties, ka viņa to spēs nevainojami, biedēja ne pa jokam. Ar šo domu biju sevi padarījusi par niecību un pateicoties iedzītajām bailēm, mani visticamākais tajos brīžos varēja saskatīt tikai ar lupas palīdzību.
Kopš akadēmijas laikiem pagājuši teju vai seši gadi, bet es joprojām periodiski kādā ikdienas sarunas situācijā jūtos kā eksāmenā. Skaļi izteiktas domas dažkārt skan dīvaini, lai gan tās ir manas domas, lai gan es nemānos, tik un tā jūtos kā eksāmenā un saraujos maza mazītiņa. Tā nu es, detektīve būdama, dzenu šai neparastajai (kompleksu māktajai?) sajūtai pēdas. Pagaidām neveiksmīgi.
es nedomaju, ka sai sajutai (kada piemeklejusi mus visus) ir kads sakars ar kompleksiem. vienu zinu drosi, jo vairak jauzstajas, jaruna, japarliecina par savu viedokli, ipasi “svarigi, gudri, pieredzejusi” laudis, jo mazak si sajuta piemekle un ar laiku pazud pati no sevis. believe me. velot veiksmes! Signe PS labak tad sajuta un speja par to parunat, neka biezi tik tipiska attieksme “es visu zinu, visu maku”, bet kad jadara, tad ciks vien sanak ;)
Mana ir sajūta, ka es traucēšu cilvēkiem, ja ar viņiem runāšu. Ne visiem, bet tiem, kas šķiet par mani pieredzējušāki, tiem gan. Man arī šķiet, ka tai jābūt no kaut kā radušamies, bet vēl neesmu atšifrējusi.
man vispār nav bēdu runāt, gan auditorijai gan privāti, gadījies arī ar lieliem vīriem, izņemot darba pārrunas, it īpaši, ja tās veic “vervētāju kantori”, dialogs principā ir smieklīgs, līdzīgi jautājumi un “pareizās” atbildes, arīdzan zināmas, liecies kā tāds jefiņš līdzspēlējot šito teijāteri! tāpēc laikam izsludinātajos mega konkursos darba vietu neesmu dabūjusi..
mīļā Kni! (smagi nopūšos) Man laikam būs jāiekārto blociņš, kur pierakstīt tēmas, kuras jāpārrunā būs tai mistiskajā vakarā, kad es beidzot pie Tevis iešu ciemos! ;)
(Nobjies, ja? :D )
Tu pierakstīt ta pieraksti, galvenais, neaizmirsti atnākt. Es taču Tev ļoti tuvu dzīvoju.. aa, un vēl ne pa tēmai, ja man Rudu nebūtu piesolījusi savu bērnu, es tak gribētu aizņemties Tavu :D Man uz Loti gribās aiziet, bet, kā zināms, bērnu man nav. Atliek tikai aizņemties :D :D :D.. citādi, ko es tajā multenē bez bērna :D
Man Tev ir labāks piedāvājums, ņem mani, Žozi un ejam uz Loti kopā ar Rudu mazo. Es nemaz nezināju, ka Loti var kaut kur vēl redzēt – Žozītei mīļākā grāmatiņa. Citiem kauns atzīties, bet Tev gan atzīšos, man dikti patīk multenes un Loti neesmu redzējusi. :)