Tas bija laikā, kad ar vecākiem vēl dzīvojām īrētā vienistabas dzīvoklī ar milzīgu virtuvi un ķemertiņu koridorī. Kā tagad atceros, ka mums abiem ar brāli bija katra padomju laika bērna sapnis par zirgu – koka šūpuļzirdziņš ar sarkani melnu krēpīti un diviem rokturiem zirģeļa deniņu rajonā. Kur zirgs palika pēc pārcelšanās uz jauno dzīvokli, kas notika apmēram 1992. gadā, man nav ne jausmas, taču pirms tam, kad vēl skolā negāju un biju palaidnīga bērnudārza “Sprīdītis” audzēkne, zirga multifunkcionalitāte tika izmantota pilnībā. Ja standartpozā tas bija šūpuļkrēsls, tad apgriezts augšpēdus un papildināts ar miniatūru vates matracīti, tas pārvērtās par elegantu leļļu gultu un man bija lelle, ko tajā guldīt. Atceros, matracītis bija tumši zils ar dzeltenām svītriņām. Vēlāk tas pārcēlās uz dzīvi šķūnītī un brīvdabas runcīši tam piešķīra savdabīgu arōmu. Par lelli runājot, tā bija tieši tā pati, kura kopā ar mani piedzīvoja bēgšanu no bērnudārza, kad kādā pēcpusdienā, mistisku iemeslu vadīta, pašāvu lelli padusē un ņēmu vagu vārtiņu virzienā. Mājas nebija tālu, tāpēc sprintam nebija jābūt ilgam. Tiku līdz vārtiņiem, kur manu un lelles skrējienu apturēja audzinātāja.
Kad jau krietnu laiku bija taisījusi tikai ziloņus, tiku pie vēl viena darba rīka, ar kuru varēju atdzīvināt bērnības sapni par zirdziņu. Daudzi nav tapuši, jo šis kustonis tā arī nav spējis pārspēt ziloņa pieprasījumu, taču tie, kas ir tapuši, pilnībā iemieso sevī bērnības sajūtu. Tāds ir arī šis, kas tapis jau kādu laiku atpakaļ, taču kaut kādu iemeslu dēļ nav ticis iemūžināts.
Kā paskatos uz viņu, tā galvā skan: “Bij’ man kumeliņš, bij’ man kumeliņš, tālu netika viņš…” Kas tā par dziesmu, es nezinu, bet manā galvā dzīvo jau gadiem.
TIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIK BURVĪGS! NEVARU ATRAUT ACIS! :)
Sirsnīgs paldies!
Es jau kaut kad iepriekš vēlējos Tev ierosināt uztaisīt visu darbu bilžu grāmatu. Man būtu interesanti paskatīties, kas noticis PIRMS es kļuvu atkarīga no tējošanas Tavā virtuvē.
Un kumeļš ir skaistulis!
Mmmm… ir bijusi doma, bet laikam šobrīd tam visam nav spēka. Kas attiecas uz pirmajiem, vai vismaz sākuma laika darbiem, tad dažus no tiem var redzēt flickr kontā, ja spiež tur malā uz ziloņbildes. Jāiet uz pirmo lapu un jāskatās. Jāsaka gan, ka ierobežotā bilžu daudzuma dēļ esmu šo to dzēsusi. Vismaz to, kas man ir licis nenozīmīgs.
Njā.. tās tiešām īstas padomju laika bērnības atmiņas ar to zirdziņu :) Un arī šis jauks…
Un es iedomājos, ka es gribētu kaķīti – tādu ar kūkumiņu melnu ar baltu varbūt… vai tādu ir iespējams gribēt? :)
Kaķi? Droši vien, ka var. Tikai es tagad neko nesolīšu.
Asistentu man vajadzētu, bet es jau nevienam neuzticos :D
klau, ja Tev uznāk iedvesma uz kaķiem, es arī vienu labprāt pieradinātu, lai varētu piespraust savai jaunkundzei! viņai aķis ir īpaši svarīgs (k vēl arvien kaut kur pazudis :) )
neee, mīļās, ja kāds te pretendē uz kaķi, tad tā esmu es :)
Nu labi, kaķu tante ir runājusi :) Hau!
Tad gaidīsim brīvāku iedvesmu uz kaķiem ;) Tā nesteidzināta nāks – mēs zinam :)
Tā, komentētāji un Kni nedusmojas, bet man prātā nāca teiciens – iedod velnam mazo pirkstiņu, vi’š* paņems visu roku… ;)
*viņš
zirģelis jauks… arī manā kontā ir līdzīgs stāsts par bēgšanu no bērnudārza, taču mani kā kārtīgu apaļvaigu skuķēnu (toreiz) renegātcienīgā ātrumā apturēja audzinātāja vēl nenokļuvušu līdz vārtiņiem, jo es tai bēgšanas kārei ātrumu nepiešķīru, toties devos akurāti saģērbties(jo ārā tak auksts)…
Tu atceries, kāpēc bēgi? Es nē, bet nav tā, ka bērnudārzā man nepatika… Sporta pēc noteikti :D
kad jādomā par kumeliņiem – arī man bērnībā bij akurāt tās pašas šķirnes šūpuļzirgs. bet bildē palsais kumeliņš ar rozīgajām noskaņām mazliet atgādina arī ponijbērnu, kurš dzīves pirmajās dienās augumā ir tik liels, lai ērti paņemtu klēpī, bet izpausmēs var būt arī gana sprigans un pat nešpetns radījums.