Man ļoti patīk darināt šos ziloņus.
Tādus mazmazītiņos dārzus ar putniņu. Viss plaukst un zaļo tieši tā, kā tas notiek šobrīd. Visas tās ceriņu smaržas, viss tas, kas tik ļoti reibina, kairina un priecē. Tāds mazmazītiņš dārzs, kurš zaļos arī tad, kad viss sāks mainīt krāsu.
Atvaļinājums, kurā nekur nebraucu prom, man ļauj savu ikdienu iepazīt no citas puses. Paskatīties uz to visu tā, kā tas varētu būt. It kā pielaikot dzīvi tikai ar ziloņiem. Ziloņiem darba dienās. Atbilde ir pavisam īsa un nemainīga. Man patīk tās mūsu tikšanās brīvdienās, tas ierobežotais laiks, tās divas negulētās naktis, tā mazā ilgošanās pēc mūsu tikšanās brīžiem. Šos īpašos brīžus pārvērst ikdienā? Nu kam tas ir izdevīgi?
No rītiem saule trāpa tieši acīs. Tieši tik spilgti, cik trāpījis šim zilonim, izgaismojot vissīkākās detaļas, katrai iedobītei piešķirot savu ēnu, mirdzošo padarot vēl mirdzošāku.
Kad skatos uz šo ziloni, man ir patiess prieks par to burvīgo meiteni, kura to valkās un cik ļoti viņi viens otram piestāvēs.
Lai silti!
