Nu nav nekāds noslēpums, ka siltā laikā ziloņi top tikai domās un skices tā arī paliek skices, jo būsim godīgi, nebūtu godīgi, ja jūs ietu laukā, bet es ne, vai ne? Tāpēc pateicībā par jūsu sapratni sūtu jums pastkarti. Pat vairākas.
Te jums būs jāiztēlojas laukums pie Spīķeriem, kur uz dienu sev vietu atraduši dažādi tirgotāji ar vērtīgākām un mazāk vērtīgām mantām no senākiem un ne tik seniem laikiem plašai gaumei un dažādiem makiem. Šķiet, visvairāk mani sajūsmināja kaut kāda zirgveidīga lopiņa ādas soma, kurā iekšā mitinājās reklāmas aģentūras “Guilty” radošā direktora vizītkarte un 20 santīmi. Tirdziņa pirkums – kafijas dzirnaviņas “Straume”.Kad visu dienu sutināts pa pilsētu, labākais tomēr vakarā uz brīdi aizmukt. Nu jau otro gadu pēc kārtas – Tiguļkalns. Rezumē: koncerts, manuprāt, pagājušajā gadā bija sātīgāks, savukārt šajā man bija sātīgāka kompānija. Viss līdzsvarā. Ak, jā, un šī ir koku aleja, kas vijas gar vienu Tiguļkalna sānu.Labs ir, arī tas nav nekāds noslēpums. Viens no kompānijas dalībniekiem – Odijs. Jā, tas suns nav izdomāts un ir ļoti, ļoti īsts.Tiguļkalns panorāmas skatā.Ja uz brīdi atguļās, tad var redzēt, kā ozoli saulē rotājas. Tādiem sagurušajiem kā man var arī uznākt miegs.Talsinieki ir ļoti, ļoti pacentušies. Uzbūvējuši laipu un uzbūruši Mozeles sajūtu. Sasmeldzās sirds mazliet. Teikšu, kā bija. Man šī pasēdēšana uz laipas soliņiem bija jaukākā koncerta daļa. Dališanās ar iespaidiem un beidzot es varēju pabarot trīs ļoti jaukus cilvēkus. Maizītes no Kni rezidences. Jā, desa arī bija.Te jums jāiztēlojas laikmetīgā māksla. Svētdienas rīta otro pusi atstājām “Arsenālā” izstādē “Lauki”. Nē, nē, tur nebija par tiem laukiem, uz kuriem jūs dodaties nedēlas nogalēs. Patiesībā, pēc izstādes sajūta tika raksturota īsi: kas man ar to bija jāsaprot un kāpēc nepamet sajūta, ka par mani iesmej. Nesapratu pilnīgi neko. Vispār. Vai jāiet? Izlemiet paši, bet es neietu.Piensfest šogad tiek dalīts divās daļās un pirmā ir jau galā. Iedomājos, ko teiks brāļa sieva, ja uzzinās, ka man nav spēka pēc darba ar autobusu atbraukt ciemos uz Vecmilgrāvi, bet vienā svētdienā ir spēks aizmīties ar velo paklausīties koncertu Ziemeļblāzmā. Te skats no bērna vai kāda dzīvnieka skatu punkta.Ja tā īsi, tad par festivālu es to nesauktu. Liels brīvdabas koncerts, kurā (jūhū!) netirgoja alkoholu. Jocīgi būtu, zinot Ziemeļblazmas vēsturi, ja tomēr tirgotu. Trīs brīnišķīgi koncerta notikumi: 1) Zināms un kolorīts fotogrāfs ar bērnu uz vienas rokas un ar kameru otrā rokā. Strādā. Kolosāls skats. 2) Gaļas smarža, kuru ik pa laikam papūta vējš no kaut kurienes, nezinu kurienes. 3) Kora “Kamēr” uzstāšanās. Cik Tiguļkalnā pavāji, tik šeit – vareni. Ak, jā, vēl gribu uzslavēt kādu Vecmilgrāvja iestādījumu ar nosaukumu “La Creme”. Maldīgs pirmais priekšstats. Paņēmu visu ironiju atpakaļ. Ļoti garšīga siera kūka (milzu gabals pa 1.50 eiro), kā arī sāļais groziņš un kafija. Ceru, ka visi vietējie iestādījumi ap Ziemeļblāzmu šovakar labi ietirgoja. Ak, jā, par to, ka teicu, ka tas nav nekāds PiensFest, bet vienkārši labs koncerts.. re, kadrā ticis arī piens. Čalim rokās. Saldējums no piena. Ticu, ka īsta. Un vēl es ticu (naivā!), ka pienāks diena un cilvēki iemācīsies brīvdabas koncertos uzvesties.
Ceru, ka jūsu brīvdienas bija gana krāšņas, ja ne krāšņas, tad piepildītas.
Mēs, savukārt, visu sestdienu krāsojām opim rezidenci, un vakarā, mājās braucot, tā arī neiebraucām Tiguli paklausīties. Nolēmām vienu gadu izlaist.
Glīši.
Čurkstiņ, man domāt, vienu gadu mierīgi var izlaist.
Un Š. Jēkabam arī paldies!