Es dažreiz īsti nesaprotu, kurā brīdī ir brīvdienas un kas tās tādas vispār ir. Vai dienu par brīvdienu padara tikai tas, ka tajā dienā neeju uz darbu? Es taču katru dienu esmu mazliet brīva, bet aizņemtības ziņā arī tajās ierastajās divās varu būt tik pat, ja ne vēl vairāk nodarbināta. Dzīvoju, brīvdienu nav, un kā piektdien sarunvakarā “Katls”, par kuru stāstīšu citu dienu, tika secināts: nav jau tā, ka mēs neslinkotu, atšķirība ir tikai tā, ka mēs savu slinkošanu ieplānojam. Tā arī brīvdienas. Tās ne vienmēr ir sestdienas un svētdienas.
Kā jau vakardien atvainojos, apsveikuma kartītes nebija, ziedu arī ne, taču, ja tā padomā…
“Skat, mamm, tur magnolija zied!”
“Kur?”
“Tur, pie operas!”
Kāpēc gan tie nevarētu būt tie ziedi, ar kuriem iepriecināju mammu? Vai visiem ziediem, ar kuriem kāds tiek iepriecināts, jābūt līdzpaņemamiem? Skat, tā mežonīgā ziedu pļava šodien tava. Visa!
Kartītes vietā mammai dāvāju notikumu, proti, izstādi “Provansas valdzinājums”, kura skatāma Rīgas Biržā līdz 5. jūlijam. Jā, un gandrīz par baltu velti (kā viens brauciens tramvajā un viena maza bulciņa = 1,42 eur) Renuārs, Gogēns, Van Gogs, Pikaso, Difī, Friēzs, Šagāls, Valtā, Siņaks, Beļcova un Naumovs.
Jā, zinu, banāli, bet man patīk un mammai arī patika, iznākot no izstādes un lēnā solī ejot cauri Vecrīgai, sastapt puisi, kurš uz akordeona spēlē melodijas no filmas “Amēlija”. Jā, drošs gājiens, bet viņš dara to tik izjusti, ka man kaklā iemetas kamols un esmu gatava kādu brīdi palikt tuvumā. Ja šim puisim naudiņu gribas dot par aizkustinoši padarītu darbu, tad tunelī ir kāds puisis, kurš spēlē saksofonu. Viņam esmu gatava samaksāt, lai viņš pāris dienas nenāk un iemācās kaut ko jaunu. Ja ne jaunu, tad vismaz priecīgu.
Ja liekas, ka ar visu augstāk minēto ir par maz, tad dažas dienas pavisam noteikti LTV arhīvā skatāma Jaunā Rīgas teātra izrāde “LEDUS. Kolektīva grāmatas lasīšana ar iztēles palīdzību Rīgā”. (Skat, cik manā ledusskapī fotogēnisks ledus!)
Pēc tam, kad biju noskatījusies šo izrādi (un dzīvajā to vairs nerāda, tāpēc tveriet un ķeriet to video), biju gatava to droši saukt par vienu no manām mīļākajām JRT izrādēm un redzētajām izrādēm vispār. Izrāde ir “stāsts par īpatnu sektu – blondiem, zilacainiem ļaudīm, kas sabiedrībā meklē sev līdzīgos, sirdscilvēkus”. Tos, kuriem runā sirds un kuri nav dzīvi miroņi, gaļas mašīnas. Izrāde gan sevi, gan skatītāju loba kā sīpolu, papildus tam, spēcīgi ietriecot ar ledus veseri pa krūtīm. Sēdēju, raudāju, smaidīju, raudāju, bet iekšu pildīja neizskaidrojams siltums.
Jāteic, dažā teātrī pat priekšskars tik ticami savu lomu nospēlēt nemāk. Ņemiet gan vērā, ka izrādi ieteicams skatīties sākot no 16 gadu vecuma. Izrādē tiek lietota arī krāšņa un sulīga lamu vārdu plejāde, bet tas viss ļoti labi iederas un nevienu brīdi netraucē.
Brīvdienu ceļojumu noslēgšu ar divām pastkartēm. Vienu no gultas, otru – no galda. Vai arī otrādi.
Puiši apsteiguši meitenes lasīšanā jeb kā iespēt nokavēto. Mārgareta Atvuda “Aklais slepkava” – šī mēneša kolektīvās lasīšanas grāmata. Stāsts, kurš risinās tagadnē, stāsta par pagātni un ievij vēl pagātnē uzrakstītas grāmatas fragmetus. Stāsti stāstā. Brīnišķīga valoda, kas nemitīgi izvilina smaidu vai piekrītošu mājienu ar galvu un aicina atstāt lapiņu domas vēlākai fiksēšanai.
Kāds noteikti jau atklājis alus terases sezonu, kāds dārzā skandinājis vīna glāzes, bet, ja jūs uz jūs gan ar to pirmo, gan otro, vai arī vispār nesveicināties, tad šīs vasaras dzēriens jums būs Valmiermuižas Zelteris. Ir gan cidoniju, gan brūkleņu, kā arī zinātāji zina stāstīt – aroniju. Vislabākā cena Valmiermuižas veikaliņos. Ja jums nekārojas to skaisto etiķeti, tad būs vēl lētāk.
Priekā!
Lai varena nedēļa!
