Brīvdienu pastkartes

Maza atkāpe.
Nedēļas vidū pēkšņi uzzibsnīja sajūta no pagātnes. Tā garšoja pēc saules, prombūtnes no Rīgas, pēc jūras un priežu šalkoņas. Tikai tik. Es pēkšņi sailgojos pēc Mērsraga kā vietas, kā pavasara. Gulbjiem un saulē sasilušiem akmeņiem. Nekā vairāk, tikai tik.

Kā tikt līdz atkāpei.
Ja piektdienas vakarā iet uz teātri, bet pusi sestdienas mazam, tikko staigāt sākušam knauķim ausī dzied kaut ko līdzīgu “mēs ejam, mēs ejam pa kalniem un pa lejām”, tad ir skaidrs, ka svētdienā sevi pierunāt uz strādāšanu neizdosies, jo divas dienas ir slinkots, bet māja pavisam oficiāli pasludināta par slinkuma rezidenci, nē, vēstniecību.

Viens zvans, lūdzu, lūdzu, paņemiet mani līdzi, vēl viens zvans un es jau sēžu auto ceļā uz Ragaciemu un citiem ciemiem, lai saēstos saules, reņģes, sasmaržotos priežu smaržas un remdinātu pēkšņi ieradušos Mērsraga smeldzi.

Kaut kur fonā visu laiku nepamet sajūta, ka kādam uzlikts telefons uz kluso un tas uzstājīgi vibrē. Nē, tas tomēr nav telefons, bet skaņa, kas atgādina pūšanu pudelē. Nē, tas patiesībā ir Lielais dumpis (putns, nevis aktieris), kurš tādējādi skandina savu riesta balsi. Kad uzgāju tīmeklī šī putna balsi, nākas vien secināt, ka dabā skan krāšņāk un šis atgadījums ir lielisks pierādījums tam, ka dzīve vispār ir krāšņāka par internetu, vai zinies.

Kā smej čivinātava, smalkie un modīgie Liepājā vēlās brokastis ēdot mājās, un pareizi vien dara. Te arī zirneklim krietna bufete padevusies, tikai ēdiens gan vienveidīgs.

Vējš tāds negants un šūpina gulbjus. Krastā pamesta laiva un tajā slēpe. Lai ko tā arī būtu tur pazaudējusi vai atradusi. Mēs sildāmies ar tēju, ēdam reņģes un tiem, kam laimīgā lozē, reņģu vēderā ir ikri. Bigauņciems. Tas lielo igauņo ciems (big + igauņi).

Bet vispār tā mazā laime ir klusa. Tā nekliedz, nebauro. Tā sēž uz saulē sildīta akmens, ir lēna un garda. Un par to stāsta tikai savējiem.

Tas tad arī bija stāsts par to, kāpēc arī šajā nedēļā ziloņu nebūs. Manuprāt, ļoti argumentēti bez argumentiem un tā.

Lai silti un priecīgi!