Brokastu stāsts vakariņās

Rīta avīze mētājās pie kāda biroja durvīm tā, it kā vēl trūktu tikai kaķu barības, kuru pakaisīt uz tās un sasaukt visus apkārtnes ņaudētājus brokastīs. Baloži knābāja sētnieku nesaslaucīto, meklējot kaut ko guzas aizpildīšanai, ko nu pavasara tukšā un neauglīgā ietve varēja piedāvāt. No rīta visiem vēderā mazliet rūc lācis vai kāds mazāks dzīvnieks.

Ielas pildījās cilvēkiem un automašīnām, trokšņiem, smaržām un smakām. Autobusi un tramvaji aprija cilvēkus un veda tos viņiem vien zināmā virzienā, lai ik pēc mirkļa izspļautu pasažierus attiecīgajā pieturā. Likās, ka dažu brīdi autobuss bija sarijies vairāk kā nepieciešams, tāpēc dažās pieturās spļāviens bija ražīgāks par ražīgu. Pilsēta modās no tumsas un klusuma, lai atvērtos dienai, kurai bija jākļūst labākai par iepriekšējo.

Viss, kas bija pa vidu, pazibēja tādā kā mākonī, radot sajūtu, ka tikko viss tikai sākās, bet nu jau saule pieglaudās horizontam, lai pēc pāris stundām ieslīgtu tā skavās un pazustu pavisam. Ik vakara atdošanās tumsai.

Vakariem ir tā burvība, ka tajos pazūd steiga. Laiks paliek gurdenāks, lācis ir atgriezies rīta pozīcijā un turpina rūcināt vēderu. Viss kā ciklā. Vairāki cikli dienā. Vairāki lāči.

Tuvojoties vasarai, rodas ilūzija, ka vakari kļūst garāki, ka miegu var upurēt kādam visvarenam dievam, kurš pretim par to iedos spēju noturēt možumu nākamajā dienā. Nākamajā rītā, kad avīze atkal mētāsies pie kāda biroja durvīm un tā vien prasīsies tur pakaisīt kaķu barību, sasaucot visus apriņķa ņaudētājus brokastīs. Noturēt možumu dienā, kurai jākļūst labākai par iepriekšējo.