Tas bija pietiekami sen, lai es par to jau būtu aizmirsusi, taču brīdī, kad rokās saņēmu kādu grāmatu, kuru burtu pa burtam man pavisam noteikti būtu bijis jānotiesā, tā sajūta un atmiņas pie manis atgriezās. Atmiņas par to, kā kāda visnotaļ pikta kundze, gaismas sargātāja, man norādīja uz durvīm un lūdza nekad vairs neatgriezties. Tā bija diena, kad biju gan knīpas vecumā, gan augumā, un mani izmeta no bibliotēkas par pārlieku ilgu grāmatas uzglabāšanu. Kā tagad atceros to kaunu un to saņemšanos, kas man bija nepieciešama, lai grāmatu nogādātu atpakaļ, jo savu vainu apzinājos.
Pagāja gadi, bibliotēkai tika piešķirtas jaunas telpas un tajā strādāja citi cilvēki, kuri par manis izraidīšanu neko nezināja, taču kaut kādā veidā manas lasīšanas tradīcijas bija jau iedragātas. Kas vēl vairāk, šajās dienās mēģināju atcerēties, vai kāds man pirms miega lasīja un šīs atmiņas uztaustīt tā arī nespēju.
Kāpēc es par to visu?
Es rakņājos pagātnē, lai saprastu, kurā brīdī mana mīlestība pret grāmatām kļuva tik periodiska un kurā brīdī mielošanās ar burtiem ēdienreizēs kļuva par sava veida anoreksiju? Un kāpēc kumosam ir jābūt īpaši gardam, lai to nobaudīt gribētos līdz pašām beigām? Ziniet, tas ir kā mēģināt sagaršot, jo citi taču ir sagaršojuši, bet nespēt. Galu galā ironiskākais ir tas, ka šī nespēja koncentrēties un nespēja atgriezties pie mielošanās nevienam citam kā tikai man jau netraucē. Tikmēr es turpinu rakt un meklēt to gardo kumosu, kas man radīs sajūtu, ka burtu garšas sajūtas ir pietiekami dzīvas, lai tās padarītu tik pat spēcīgas kā akadēmijas laikos.
Vakardien vakarā, kad jau krietnu brīdi mēģināju iemigt, klausoties nerimstošajos soļos augšstāvā, kas attiecīgajam diennakts laikam bija krietni par intensīviem, pie sevis vien noķiķināju, ka uz Ziemassvētkiem pie augšstāva durvīm jānoliek kāda bērnu grāmatiņa, lai mazie knauķi savus skrējienus tik vēlā vakarā veic pa fantāziju upēm. Nē, es neesmu tā jūsu bērnības halucinācija, kas palielinoties troksnim mājās, ar slotas kātu uzšāva pa radiatoriem. Es tikai ķiķinu. Kādam taču olimpiādē arī jāpiedalās. Tāllekšanā, piemēram. ;)
Lai brīnišķīga diena!
Mīļā Kni! Parādi tai briesmīgajā tantei mēli, pasūti 5 mājas tālāk un pasaki, ka tagad Tu esi liela un viņas stulbības uz Tevi vairs neattiecas ;)
Bet vispār brīnos par Tevi! Kā var rakstīt TĀ kā Tu to dari un apgalvot, ka neizbaudi lasīšanu!? Man liekas, ka tas ir kā plauksta ar suņu vilnas cimdiņu! :D
Skaistu dienu!
Tanti nav ko sūtīt, jo pēc vecuma būtu jābūt, ka iespējams viņa jau “tajā” bibliotēkā.
Kā var “TĀ?” rakstīt un neizbaudīt lasīšanu? Nu kaut kad jau es to darīju. Akadēmijā bija ļoti daudz jālasa. Es lasu viļņveidīgi, kas ēdieniskā valodā varētu skanēt kā rijīgi, taču pēdējā laikā esmu iesākusi kādas sešas grāmatas un nevienu neesmu pabeigusi. Mani tas satrauc.
Tāpēc es atturos iet uz bibliotēku, ka nevarēšu laikā nodot grāmatu un tante bubinās uz mani. Bet es vairs neiespringstu, ka ir periodi, kad neesmu ilgi lasījusi, zinu, ka tas atkal pāries.Ilgākais periods, kad neizlasīju nevienu grāmatu bija pusotrs gads, vnk nevarēju palasīt un viss. Un tad tas pārgāja, jo sakārojās palasīt latviešu tautas pasakas :) Nesen nopirku O. Vācieša dzejas izlasi- aizrāva visu vakaru, lai gan pirms tam pārmetu sev, ka veselu mūžību neesmu lasījusi dzeju.
Man šķiet, ka paliekot vecākiem mēs kļūstam izvēlīgāki, tāpēc tās pauzes garākas. Un laika arī mums mazāk nekā tīņu gados, arī tas nosaka izvēli lasīt vai nē, jo zemapziņā negribas tērēt laiku nevērtīgai literatūrai, bet dilemma ir tajā, ka mēs jau nevaram pateikt, kas mūs uzrunās pirms nebūsim izlasījuši :)
Es atk esmu no tiem Bestselleru upuriem … jo lielaaka reklaama un maarketings ap to visu ambraazhu, jo lielaaka iespeeja, ka es to graamatu nopirkshu un arii izlasiishu no vaaka liidz vaakam. Kad pati iegaadaaju kaadu graamatu, kurai ir smuki glanceets vaaks – staav plauktaa un ir izlasiitas tikai pirmaas 10 lpp. un taa arii, nabadziite nav mani maaceejusi ievilinaat savaa pasaulee, diemzjeel.
Cerams, ka tante gluži tā nedomāja, lasītājam, kur nu vēl bērnam, tā nedrīkst teikt. Tomēr, no otras puses skatoties, tanti arī var saprast, prieku, strādājot bibliotēkā, noteikti rada grāmatu piemeklēšana un iedošana lasītājiem, nevis cenšanās tās atgūt no parādniekiem. Ja vēl kāds cits ļoti gribētu tieši to grāmatu, kas jau nez cik ilgi stāv kādās mājās un netiek atnesta atpakaļ… Tāpēc es, cītīga vairāku bibliotēku apmeklētāja, priecātos, ja visi, kam mājās aizķērusies kāda b-kas grāmata, saņemtos un to tomēr atdotu atpakaļ. Bibliotēkās mēdz būt arī dienas, kad to var izdarīt, nemaksājot soda naudu, un, lai gan gadās pa kādai nelaipnākai bibliotekārei, parasti viņas tomēr ir jaukas.
Katrs (atkal jāsaka – cerams) atrod sev tuvāko mākslas formu, un pārējām laika un spēka paliek mazāk. Es jau nez cik ilgi gribu aiziet uz kino, pa īstam, pie “KSuņa” jaukajiem cilvēkiem vai uz krāšņo “Rīgu”/”Splendid Palace”, bet tā arī neesmu tikusi. Un tas, savukārt, mazliet sāpina mani.
Grāmatiņas, kā Tu zini, es lasu daudz, bet arī man ir brīži, kad kaut ko gribu, bet nezinu – ko, paņemu vienu, otru, palasu kādu lappusi un nolieku malā. Tāpat man ir kaudze jau labi ielasītu grāmatu, kas man ir patikušas un ko domāju pabeigt, bet tāda vai citāda iemesla dēļ lasīšana ir pārtrūkusi.
Domāju, ka lasīšanas prieks, ja jau kādreiz esi to piedzīvojusi, noteikti ar laiku atgriezīsies. Varbūt vari pamēģināt kaut ko pilnīgi jaunu vai, gluži otrādu, vecu, mīļu bērnu grāmatiņu. Jo burtos tak slēpjas tik daudz!