Barselona: kalns un grafiti

Ar Barselonu ir tā. Izejot laukā, nekad nevar zināt, kā diena izvērtīsies, kurā vietā atklāsi ko jaunu, kurā vairs neatradīsi veco, kur nokļūsi ballītē, kur klusā skvērā, kur liksies, ka saulē sildīties sanākuši visi: pensionāri, pusdienojošs pārītis, puisis ar suni, kolorīts pāris, Jēzus, kurš lasa grāmatu, mīlošs geju pāris, kurš dūdo kā turpat staigājošie baloži, koši tērpta sieviete, kura klausās mūziku, meitene, kura savā soliņa galā vēl sauli nav sagaidījusi un ir viegli sarāvusies. Aizmirsu vēl pieminēt velosipēdu, kurš saulē izklājies horizonāli.

Dienu pirms atgriešanās mājās, lai ko man arī piedāvātu darīt, varu saderēt, ka tik un tā tiks izlemts doties uz Guela parku. Tā vienkārši vajag. Uzkāpt kalnā, paskatīties uz pilsētu no augšas, kāpiena laikā izvēdināt domas un cauri parkam doties lejā Gracia rajona virzienā, lai portugāļu kafejnīcā A Casa Portuguesa pamielotos ar vārītā krēma bulciņu un sajustu padarīta darba sajūtu. Miers. Var braukt mājās.

Bet neko, vēl kalnā jāuzkāpj.

Lielisks slīpums. Līdz pusei var izmantot arī eskalatorus, bet kaut kādai spītībai pirms tās bulciņas taču jābūt. Vismaz jāmēģina.

Augšā viss līmenī. Pašbildes, neliela grūstīšanās, jo vietas maz, vēl pāris bilžu, nemitīgi mēģinot izvairīties no citu iekļūšanas savos kadros un ietrāpīšanās citu. Atšķirībā no citām reizēm, šoreiz varēja vairāk paskatīties uz visu no malas.

Ak, jā, nesezona darījusi savu. Viņi šobrīd rok. Uz platformas gan nelaiž par puscenu, lai arī puse no platformas norakta. Laikam viņi arī nav sīkumaini.

Kā jau teicu, ja kaut kā vairs nav, tad kaut kas noteikti ir vietā. Ja iepriekšējā reizē Gaudi pirmo māju klāja plēves un visādi aizslietņi, tad tagad tā ir vaļā un apskatāma. Ņemot vērā tās atrašanās vietu, tā (vēl) nav tik populāra kā centrā esošās un noteikti viesošanās tajā ir daudz patīkamāka.

Casa Vicens. Visskaistākā rūtiņu klade.

Vīrietis staidzina balodi.

Casa Vicens instagram konts.
Oficiālā mājas lapa: informācija par māju, apmeklējuma laikiem, biļešu cenām.

Te arī sānielā pieskaņots grafiti.

Ejam tālāk. Gracia jau gaida. Gaida un sagaida ar lācīšu ielu, kas sākas tieši aiz A Casa Portuguesa -> Carrer de les Guilleries.

Un šī ir tikai daļa, bet par lāču ielu atbildīgi Endzlab – The Bad Ass Bear Brand. Taisni vai žēl, ka viņu bodīte līdz janvārim slēgta.

Kad esat Gracia, iesaku tā arī līkumot pa ielām un izbaudīt visu, ko redzat. Ļauties tam, cik gudri izmantoti metāla priekškari, kas aizvērtā veidā kalpo kā vietas reklāma. Šīs durvis vēl nav izlēmušas, kurā pusē būt.

Telefona baterija elš un pūš no sajūsmas, jo gribas paņemt līdzi visu. VISU.

Pagājušajā gadā man ļoti iepatikās kāds ārkārtīgi smalks grafiti, kura tagad vairs nav, jo, kā zināms, idiotu pilna pasaule un tas tagad ir aizķēpāts. Par laimi šis mākslinieks ir ļoti čakls un izrotājis nevienu vien Barselonas ielu.

Ļoti iesaku ielūkoties mākslinieka instagram kontā – AXE COLOURS.

Šķiet, ka šai reizei būs gana. Ja pēc visiem šiem ikgadējiem stāstiem jums vēl negribas uz Barselonu un jūs jau neplānojat pavasari tur, nu nez, nez.. Ir laiks! Skat, kādu mieru pilsētas virsotnē var sastapt!

Lai silti!

Betona Barselona

Ja pirmajā viesošanās reizē (2015. gadā) pavērtu muti staigāju, pētot visas Barselonai tipiskās celtnes: o, kāda greznība, kāds smalkums, kāda detaļu niansētība, kāda bagātība, tad otrajā reizē jau galvu augšup cēlu retāk. Tikai tad, ja tiešām gadījās kas pārsteidzošs vai neredzēts. Fotogrāfēšanas mānija bija krietni samazinājusies un pavisam mierīgi varēja pievērsties kam citam.

“Pārsteidz mani, ja vari,” noskanēja galvā trešajā reizē. Ticiet vai nē, bet pārsteidza arī. Pārsteidza tāpēc, ka neko tādu nebiju gaidījusi. Braucot no Badalonas (Barselonas piepilsēta, varētu pat teikt, daļa), nebraucām ar metro mājās, bet izkāpām ātrāk. Sajūta kā kaut kādā nākotnē. Pat pamanījos pajokot, ka Nila slapjajā sapnītī par Skansti. Arhitekta maketā. Maketā, kurā kādam bijusi kāre uz asfaltu, betonu, stiklotām fasādēm, pāris kociņiem, vēlreiz asfaltu un ļoti minimālu daudzumu zaļās zonas. Ļoti. Vēl ielieciet pāris cilvēciņus tieši tā, kā tajos maketos. Vēl kādu velobraucēju, bet nepārspīlējiet ar daudzumu, tiešām, tikai kādu.

Šī bija zaļākā daļa, šķiet. Tālāk: asfalts, asfalts.
Šī bija zaļākā daļa, šķiet. Tālāk: asfalts, asfalts.

Gāju uz priekšu gar dabaszinātņu muzeju un pie sevis atkārtoju: tik daudz asfalta, tik daudz asfalta.

Sākumā nemaz nešķiet tik milzīga tā celtne, bet tad tur tas cilvēks kā mēraukla.
Sākumā nemaz nešķiet tik milzīga tā celtne (neiegāja kadrā), bet tad tur tas cilvēks kā mēraukla. Tāda nebeidzama kukaiņa sajūta.
Stikloti ielaidumi, kuros tiem augstajiem namiem spoguļoties.
Stikloti ielaidumi, kuros tiem augstajiem namiem spoguļoties.
Asfalts, asfalts, asfalts.
Asfalts, asfalts, asfalts.
Muzeja fasādē ieslēpti visādi smukumi. Tāda aizspogulija.
Muzeja fasādē ieslēpti visādi smukumi. Tāda aizspogulija.
Asfalts, asfalts.
Asfalts, asfalts.
Narcisu un pašpētnieku paradīze.
Narcisu un pašpētnieku paradīze. Pašbilžu fabrikas galvenā siena.
Arī viņš - pilnīgi viens.
Arī viņš – pilnīgi viens.
Daži arhitekta maketa kociņi.
Daži arhitekta maketa kociņi.

Kā šo visu atrast? Tas viss ietilpst Parc del Fòrum. Mājas lapa ir visnotaļ izsmeļošana un tajā pastāstīts, kas šajā milzu parkā notiek, kas izvietots, ko var darīt, ko apskatīt. Pašā apakšā arī parka plāns.
Parkā ir gan sava veida pludmale, veikošanas treniņiespējas, jahtu piestātne un osta, paveras dažādi iespaidīgi skati tālumā un šajā parkā notiek arī mūzikas festivāls Primavera Sound No 30. maija līdz 3. jūnijam, ja.

1 m dziļš baiseins, kur iemācīties savaldīt dēli, skatoties uz buru laivām.
1 m dziļš baiseins, kur iemācīties savaldīt dēli, skatoties uz buru laivām.
Bija arī viens drosminieks, kuram nesalst. "Kuram nesalst" saku, jo runā, ka, beidzoties septembrim, spāņiem sāk salt.
Bija arī viens drosminieks, kuram nesalst. “Kuram nesalst” saku, jo runā, ka, beidzoties septembrim, spāņiem sāk salt.
Noteikumi.
Noteikumi.
Kāpiens pa siera rituļiem.
Kāpiens pa siera rituļiem.

Ejam tālāk!

MILZĪGS 1,700 m² saules enerģijas panelis, kas esot kļuvis par vides aizsargāšanas apņemšanās apliecinājumu / simbolu.
MILZĪGS 1700 m² saules enerģijas panelis, kas esot kļuvis par vides aizsargāšanas apņemšanās apliecinājumu / simbolu.
Nav jau nekāda zivs, sērkociņu kasti mērogam nenoliksi. Viens cilvēciņš. Nē, divi.
Nav jau nekāda zivs, sērkociņu kasti mērogam nenoliksi. Viens cilvēciņš. Nē, divi.
Velobraucējs no maketa.
Velobraucējs no maketa.
Skats no platformas un pilsētas pusi.
Skats no platformas un pilsētas pusi.
Skrējējs un virziens uz dzelzs tiltu.
Skrējējs un virziens uz dzelzs tiltu.
Tilts.
Tilts.
Skats no tilta. Tā tālumā ar trīs torņiem esot elektrostacija.
Skats no tilta. Tā tālumā ar trīs torņiem esot elektrostacija.
Asfalts, asfalts, asfalts.
Asfalts, asfalts, asfalts.

Kur betons, tur sienas, kur sienas, tur Barselonā grafiti! Par godu Primavera Sound festivālam tapušie grafiti. Izbaudiet!

Nācās pieiet tuvāk, lai pārliecinātos, ka tiešām zīmēts.
Nācās pieiet tuvāk, lai pārliecinātos, ka tiešām zīmēts.
Tādas tur divas.
Tādas tur divas. Mākslinieks Cristian Blanxer.

Vēl citi darbi, kuru autorus gan neatminos, bet, pietuvinot bildi, tos var izlasīt.

Pirksti, kas grasās pacelt to krikumu.
Pirksti, kas grasās pacelt to krikumu.
Ļoti priecīga siena.
Ļoti priecīga siena.
Ļoti kolorīts duets
Ļoti kolorīts duets
Nu tā, lai vispār nav šaubu.
Nu tā, lai vispār nav šaubu.

Tāds ceļojums betonā un asfaltā. Tik iespaidīgs, tik milzīgs, ka nespēju par to nedomāt arī nākamajā dienā.

Apsveicu! Finišs!
Apsveicu! Finišs!

Lai silti!

Pastkarte no Stokholmas: Om koncerts

Tajā vakarā, kad pēkšņi izdomāju, ka īsbrauciens kaut kur prom ir tieši tas, kas man būtu vajadzīgs, otrā galā pēc saņemtās svētības sekoja arī piebilde, ka sestdienas vakarā dosimies uz koncertu. Visu šo stāstu pavadīja attiecīgās norādes uz attiecīgo vietni, kurā pēkšņi izskanēja kaut kas tāds, ko es it kā nemēdzu klausīties. Sak, ja kaut kur skanētu, uzreiz prom neskrietu.. Kaut kas pilnīgi jauns.

OM ir grupa no Sanfrancisko un viņi spēlē sava veida meditatīvo smago metālu. Es pat nezinu, kā to citādāk nosaukt. Parokoties wikipedia, tur var atrast arī vārdus: stoner rock, psychedelic rock, doom metal, ambient, avant-garde metal. Tas viss pavisam noteikti der.

Kas vēl vairāk lika pasmaidīt un saprast, ka tas būs pavisam kas cits, ko jelkad esmu apmeklējusi, bija manu draugu ieteikums iegādāties īpašus, koncertiem paredzētus ausu aizbāžņus, jo brīžam varot būt par šerpu.
Telpā, kur puišu bija krietni vairāk kā meiteņu un gandrīz lielāko daļu no viņiem rotāja gari, patiešām skaisti un vijīgi mati (sak, tik daudz jēzuliņu vienuviet vēl nebija nācies redzēt), viss bija kā koncertos arī citās valstīs. Nepacietīgi ļaudis, kas periodiski vazājas riņķī, uzskata, ka bez alus koncerts ir tikai tāds puskoncerts un vispār.. Tā tendence visur iezīmējas vienāda. Kā smejos, teātrī cilvēkus pie vietas notur tikai tas, ka bufetē nedod alu. (Jā, mazliet pārspīlēju)

Grupā ir trīs dalībnieki: Al Cisneros (dūcējs un basģitārists), Emil Amos (bundzinieks) un Robert Lowe (klavieres, balss un visi citi atribūti).

Lieki piebilst, ka jau no pirmajām skaņām, pakāpieni, uz kuriem sēdējām, viegli vibrēja un tādējādi vibrēja arī viss ķermenis. Ticu, ka līdz pat matu galiem. Varētu likties, ka skaļa mūzika noturēs acis plaši atvērtas, bet ne. Meditatīvais skanējums viegli ļāva laisties tādā kā miegā un lēnām ritmā šupoties līdzi. Pirmo reizi redzēju, kā bundzinieks, pēc krietnas koncerta daļas nospēlēšanas, vienkārši atlaidās uz grīdas, lai atvilktu elpu.

Te pāris apšaubāmas kvalitātes bildes.

Lai skanīga piektdiena un lai silti!

Pastkartes no Stokholmas

Biju izbraukusi mazliet. Mazliet, lai līdz sīkākajai šūnai sajustu, kā ir tad, kad par mani kāds parūpējas, lolo un to, kā ir tad, kad esi svarīgs.

No rīta, pagatavojot sev tēju, sasmājos. Tā mazliet skumji un dumji, bet sasmējos. Jums nekad nav gadījies uzdot jautājumu, nu kāda vella pēc es esmu? Man ir. Galvenais, lai nesanāk kā tajā anekdotē, kur Juris pēc nāves Pēterim jautā: "Nu kāds bija mans dzīves uzdevums?" Uz ko Pēteris ar pretjautājumu, vai jautātājs tiešām grib zināt? "Atceries, toreiz, kad jūs ar Jāni braucāt vilcienā un tur sēdējā tā skaistā sieviete?" "Jā, atceros." "Tu vēl viņai padevi sāli.." "Jā, atceros." "Tad, lūk, tas arī bija tas."
No rīta, pagatavojot sev tēju, sasmējos. Tā mazliet skumji un dumji, bet sasmējos. Jums nekad nav gadījies uzdot jautājumu, nu kāda vella pēc es esmu? Man ir. Galvenais, lai nesanāk kā tajā anekdotē, kur Juris pēc nāves Pēterim jautā: “Nu kāds bija mans dzīves uzdevums?” Uz ko Pēteris ar pretjautājumu, vai jautātājs tiešām grib zināt? “Atceries, toreiz, kad jūs ar Jāni braucāt vilcienā un tur sēdējā tā skaistā sieviete?” “Jā, atceros.” “Tu vēl viņai padevi sāli..” “Jā, atceros.” “Tad, lūk, tas arī bija tas.”
Rīts ar zviedru avīzi un sirmu kungu tajā.
Rīts ar zviedru avīzi un sirmu kungu tajā.
Tā bija sestdiena. Tāda pavisam nesteidzīga, un mēs gājām pastaigā pa galerijām. Vienā no tām keramikas trauks, par kuru gan sākumā paziņoju, ka lapsa sataisījusies uz citiem medību laukiem. Nē, izrādījās, ka tikai atlaidusies uz diendusu.
Tā bija sestdiena. Tāda pavisam nesteidzīga, un mēs gājām pastaigā pa galerijām. Vienā no tām keramikas trauks, par kuru gan sākumā paziņoju, ka lapsa sataisījusies uz citiem medību laukiem. Nē, izrādījās, ka tikai atlaidusies uz diendusu.
Un vēl kāds cits nenosakāmas sugas zvērs.
Un vēl kāds cits nenosakāmas sugas zvērs.
Bilde trauku fetiša apmierināšanai.
Bilde trauku fetiša apmierināšanai.
Un tā vēl pāris reižu.
Un tā vēl pāris reižu.
Kaut kas pavisam naivs.
Kaut kas pavisam naivs.
Trauki plīst un traukus vajag daudz.
Trauki plīst un traukus vajag daudz.
Gandrīz vai kā piedegusi ola.
Gandrīz vai kā piedegusi ola.
Tam visam pa vidu kāds tējas veikaliņš, kurā smaržoja labāk kā dažā labā parfimērijas veikalā.
Tam visam pa vidu kāds tējas veikaliņš, kurā smaržoja labāk kā dažā labā parfimērijas veikalā.
Darbnīca ar atspīdošo skatu pa logu.
Darbnīca ar atspīdošo skatu pa logu.
Tajā zilajā bildē, ja ieskatās, izskatās, it kā kaķis savām ķepām mēģinātu noķert kādu zivi.
Tajā zilajā bildē, ja ieskatās, izskatās, it kā kaķis savām ķepām mēģinātu noķert kādu zivi.
Trīs māsas kā no tās dziesmas.
Trīs māsas kā no tās dziesmas.
Mazliet humora.
Mazliet humora.
Šo draugi apzīmēja ar vārdu "centrāltirgus".
Šo draugi apzīmēja ar vārdu “centrāltirgus”.
Kādas galerijas griesti.
Kādas galerijas griesti.
Bet te, kas pavisam neparasts. Foto, kurā pīle bauda ziemas priekus.
Bet te, kas pavisam neparasts. Foto, kurā pīle bauda ziemas priekus.

Lai silti!

Sveikas no Svensona

Ielikusi somā dažus apģērba gabalus, vienu pāri apavu, pasi un mazliet naudas, otrdienas vakarā teicu sveikas savējiem un nozudu uz atlikušo nedēļas daļu, paceļot enkuru un aizpeldot ziemeļu virzienā.

Uz prāmja nebiju bijusi gadiem. Tā ir kā kuģojoša pasaule, kura iesākas vakarpusē un ilgst līdz rītam, kad iepriekšējā vakarā krāšļotais vaigs viegli izsmērējies. Defilējošas jaunkundzes šifona kleitās, leopardā un smailpapēžu kurpēs, viesmīlis, kurš iesaka pasteigties ar grādīgo iegādi, jo pavisam drīz ieradīšoties lietuvieši un nekas pāri nepalikšot. Cilvēki, kuri vēl tic loterijai un kāri iepērk pa biļetei no katra krāsu apļa. Mūzika, pēc kuras var noteikt, kad kurš ir dzimis, nolasot no lūpām prasmi dungot līdzi.

Kamēr vieni paliek Stokholmā, citi brauc tālāk līdz Gēteborgai un vēl mazliet. Marstrand sala ir iecienīta burātāju vieta, tā ir aptuveni 0.88 km2 liela un uz tās dzīvo aptuveni 1319 iedzīvotāji. 2010. gadā esot saskaitījušies. Lai kā tur arī būtu, te būs nelielas pastkartes no salas.

Pirms kāda laika kāds man jautāja: nu kas tas ir, kāpēc meitenes šādi te bildē savas kājas? Vai arī tikai acis? Vai ko tur vēl.. Nu kāpēc, kāpēc.. jaunas kurpes, jaunas skropstas.. meitenes, kāpēc?
Pirms kāda laika kāds man jautāja: nu kas tas ir, kāpēc meitenes šādi te bildē savas kājas? Vai arī tikai acis? Vai ko tur vēl.. Nu kāpēc, kāpēc.. jaunas kurpes, jaunas skropstas.. meitenes, kāpēc?
Aizbraucot uz kādu mežonīgāku vai svešāku vietu, mani vienmēr interesē tajā redzamās dabas izdarības. Faktūras, tekstūras, reljefi un nospiedumi. Sak, varbūt noder kādai ziloņa iedvesmai.
Aizbraucot uz kādu mežonīgāku vai svešāku vietu, mani vienmēr interesē tajā redzamās dabas izdarības. Faktūras, tekstūras, reljefi un nospiedumi. Sak, varbūt noder kādai ziloņa iedvesmai.
Te būs vēl no tās pašas sērijas.
Te būs vēl no tās pašas sērijas.
Un vēl!
Un vēl!
Pateisībā lielu daļu no salas klāj šādi akmeņi, klintis vai.. es pat nezinu, kā to sauc. Ja kāds zina, drīkst izpausties stāstījumā.
Pateisībā lielu daļu no salas klāj šādi akmeņi, klintis vai.. es pat nezinu, kā to sauc. Ja kāds zina, drīkst izpausties stāstījumā.
Lai vieglāka iešana, iekārtoti celiņi un pat soliņi romantisku skatu baudīšanai.
Lai vieglāka iešana, iekārtoti celiņi un pat soliņi romantisku skatu baudīšanai.
Ja zina, pa kuru taku iet, tad var nonākt līdz peldvietai. Puikas pa kreisi, meitenes - pa labi. Pa pliko. Jā, pa pliko!
Ja zina, pa kuru taku iet, tad var nonākt līdz peldvietai. Puikas pa kreisi, meitenes – pa labi. Pa pliko. Jā, pa pliko!
Katrā pusē pa šādam žogam ar šķūnīti un soliņiem. Viss stabili, ieturēti dabas tonī.
Katrā pusē pa šādam žogam ar šķūnīti un soliņiem. Viss stabili, ieturēti dabas tonī.
Tas par to pliko peldēšanu nebija nekāds joks un to apliecina žogs. Tieši pa vidu.
Tas par to pliko peldēšanu nebija nekāds joks un to apliecina žogs. Tieši pa vidu.
Paturpinot faktūru/tekstūru tēmu, mani vienmēr izbrīnījuši tik koši augi, kas spēj augt tik akmeņainā vidē.
Paturpinot faktūru/tekstūru tēmu, mani vienmēr izbrīnījuši tik koši augi, kas spēj augt tik akmeņainā vidē.
Māju? Pie jūras? Akmens laukā? Pļavā? Skatoties gan uz šo, gan citām ēkām, domāju par vētru. Interesanti, nez kā tad ir?
Māju? Pie jūras? Akmens laukā? Pļavā? Skatoties gan uz šo, gan citām ēkām, domāju par vētru. Interesanti, nez kā tad ir?
Viens sloņs un sīksīciņš pliknis tālumā.
Viens sloņs un sīksīciņš pliknis tālumā.
Krāšņa koka arhitektūra visas salas garumā, platumā un dziļumā.
Krāšņa koka arhitektūra visas salas garumā, platumā un dziļumā.
Nu tad kā tur būs? Vienu pelēcīti krastā ar paša bāku? Mirklis pirms lietus.
Nu tad kā tur būs? Vienu pelēcīti krastā ar paša bāku? Mirklis pirms lietus.

Tā, protams, ir tikai maza daļa no visa piedzīvotā un redzetā, jo arī ar šo skatu vakars nebeidzas. Jocīgi, lai arī sala ar pilsētas tiesībām un pieklājīgu skaitu iedzīvotāju, tā likās nedzīva vai arī apstājusies laikā. It kā visi būtu visu glīti sakopuši un nozuduši. Restorāni, kuros it kā iedegtas sveces, bet neviens nesēž, slēgtas bodītes un tikai viena vieta, kurā kūsā dzīvība, galdā tiek celtas jūras veltes un vīns.

Ja sanāk, aizbrauciet!