Vēl tagad atceros, kā devos apciemot vācu “omi” pirms vairākiem gadiem, caurlidojot lidostu, kuru daudzi sauc par Frankfurti, bet kas patiesībā ir Hāna. Frankfurte Hāna. Iznākusi no lidostas, sapratu, ka sū ir, jo vācieši gada laikā pamanījušies visu pārbūvēt līdz nepazīšanai un vajadzīgo autobusa pieturu atrast nebūs vienkārši. Izgrozījusies pa labi, pa kreisi kā tāds vējrādītājs, saņēmu ironizētu atbildi no autobusa šoferiem: sak, jaunkundz, atbrauciet vēl pēc gada un jūs te neko vairs nepazīsiet.
Jāatzīstas, ka tā arī bija pēdējā reize, kad biju šajā lidostā. Tālākais stāsts sasauksies ar Hamburgu, kuras ostas daļa lēnu garu tiek pārbūvēta līdz nepazīšanai. Pagājuši trīs gadi un “stroika” vienā daļā rimusies, taču otrā – sākusies.
Pastkartīšu stāsti.
Lietainajā pirmdienā, bruņojusies ar Mērijas Popinsas cienīgu atribūtiku, devos apskatīt to daļu, kuru Hamburgā sauc par Hafencity – ostas pilsēta. Un ir jau ar’, teju vai jauna pilsēta. Patiesībā jau, es nevis gāju to apskatīt, bet gan pārbaudīt, cik tālu viņi ar to tikuši.Lai nokļūtu pie jaunā, jāsoļo cauri gadu rūdījumu izturējušajam vecajam. Spīķeru pilsēta. Tieši tā, kādreizējās noliktavas. Osta taču.Tā, kā biju saņēmusi uzdevumu no Tincī, proti, aiziet līdz spīķeriem, ar pilnu krūti atbildības, gādāju pierādījumus, ka tur biju. Biju. Kāds neparasts fakts: Hamburgā ir vairāk tiltu kā Venēcijā.Jaunais! Tieši tā izskatās jaunā daļa. Lielākoties tērpta stiklos no augšas līdz lejai un jaun- un vecbagātnieku apdzīvota. Tāda sterilitāte. Gluži kā lieli arhitektu maketi, kuros zaļās zonas ir tādi zāles pleķīši ar kociņu vidū. Tā arī ir. Ordnungs.Balkoni kā atvērtas atvilktnes.Stikls pret ķieģeli.Saulainais basketbola laukums ar norādi par tā izmantošanas laiku: no 10:00 – 20:00, svētdienās: 13:00 – 15:00.Marko Polo terases (Marco Polo Terassen Hamburg) – jā, jūs nepārlasījāties. Tieši tā to vietu sauc. Paskatīju bildes Gūgles tantes fotoalbumā, viņai glaunākas. No augšas.Ja kādam liekas, ka nu jau būs gana, tad tur tā neliekas gan. Sala plešas plašumā un stroika turpinās.Bet kādu dienu naudas pelnītājiem gribēsies mūzikas un ielas galā viņiem būs filharmonija. Pagaidām tik tiek celta. Strādnieku vagoniņi lejā, filharmonija top augšā. Zemāk ir tikai ūdens. Iesaku palūkoties Gūgles tantes bilžu albumos, kur labi var redzēt, KĀDU filharmoniju hamburgieši sev ir iecerējuši. Meklēšanai izmantot: Elbphilharmonie. Filharmonija pie Elbas. Lūk. www.elbphilharmonie-erleben.de Mājas lapā iespēja palūkot arī visu “dzīvajā”, kā tas viss top.Kamēr top filharmonija, ir lieliska iespēja pie šīm taurītēm likt klāt savu ausi un paklausīties dažnedažādos skaņdarbus pie Elbfilharmonijas paviljona. Džezs pieejams garākiem. Tādiem punduriem kā man aizsniedzams Mālers un Bahs.Lai gan nebiju pie šīm “ausīm” pirmo reizi, patika man ļoti, tāpēc, meklējot aizvēju, paklausījos tā vairāk.
Paldies par uzmanību.
Man šķiet, jums turp jāaizbrauc.
Ikdiena ir ikdiena, tā ir rutīna gan labā, gan nogurdinošā un apnicīgā nozīmē, tāpēc, esot tajā mazajā izbraukumā, pavisam jauši vai nejauši, bet tvēru sīkumus. Tādus ikdienas sīkumus, kurus var redzēt arī te, nemaz ar nav tāpēc jābrauc kaut kur prom. Sīkumus, kas ikdienas soli padara neparastāku.
Šādas adatainās lampas redzēju daudz kur, bet tā arī līdz galam izdomāt nespēju, ko to uzstādītāji ar šo soli bija domājuši. Varbūt, lai nevienam nerastos vēlme rāpties augšā? Bet varbūt dizaina elements? Vai arī tā simboliski, ka durstīgie ir visur? Lampas aizsargpoza? Jūsu variants?
Paceliet to galvu augstāk, ja ne galvu, tad acis. Palūkojieties augšup, jo skatoties tikai acu līmenī un zemāk, vairāk par cilvēkiem, auto un bruģi redzēt nevar. Var, bet tas viss ir tik ierasts. Paceliet tās acis augstāk, paceliet!
Pat ja šajā gadījumā “Wall” visticamākais, apzīmē valni, man tā vien gribējās domās to pārvērst par “Wolle”, un, saliekot kopā, izveidot “Baumwolle”, kas attiecīgi būtu kokvilna. Paskatieties, vai tas mākonis nav viena īsta kokvilnas pogaļa?
Es zinu, ka kādreiz, man dārziņš būs… Kāds nu kurš dārznieks, bet pilsētniekam prasās to pašaudzēto zaļumu, to dilli uz palodzes.
Tā mēs tajā ikdienā skrienam, skrienam, bet iespējams nepamanām, ko mūsu cilvēks tur blakus dara. Skat, Hamburgā kādam ir mazs dārziņš kastē. Uz palodzes.
Lai arī jums izdodas saskatīt kādu ikdienas sīkumu, kas to rutīnas soli padarītu košāku!
P.S. Ejot pa ielu ar Signi, vien noteicu, labi vien ir, ka man tomēr nav fotoaparāta.. man viss būtu jādokumentē.
Par Berlīni plašu stāstu nebūs, jo, kā jau te aizkadrā izteicos – vizīte nebija oficiāla, bet gan privāta un, pat ja šajā nedēļā vairākas reizes esmu atbildējusi uz jautājumu “kā gāja”, nenozīmē, ka visos sīkumos (kā citas reizes) tas publiskosies arī te. Piedodiet, ja variet, taču būs tikai krikumi.
Parasti braucot uz Vāczemi, man padomā ir konkrētas lietas, kuras vēlos paveikt un viena no tām noteikti ir kino apmeklējums. Šī reize nebija izņēmums un iespēju noskatīties kādu vācu ražojuma gabalu laist garām i nenāca prātā.
Almanya ir 2011. gadā uzņemta vācu spēlfilma (filmas autores ir divas māsas – Yasemin un Nesrin Şamdereli), kas stāsta par laiku (60tie gadi), kad Vācijā ieradās viestrādnieki no Turcijas, precīzāk, kad viņi tika uzaicināti ierasties darbaspēka trūkuma dēļ. Filmā izspēlēta dzimtenes un turku viestrādnieku identitātes tematika, gan atskatoties tālākā pagātnē, gan vērojot to no šodienas skatu punkta.
Sižets: Viss sākas ar to, kad sešgadīgais Cenks Yilmaz, turka Ali un vācietes Gabi dēlēns, taujā par savu identitāti. Kas tad viņš īsti ir – turks vai vācietis. Jautājums aizsācies skolā, kur sporta stundas laikā tiek ierosināts spēlēt futbolu. Vācieši pret turkiem, taču mazais Cenks nesaprot, pie kuras komandas viņam īsti būtu jāpieslejas.
Pateicoties šim jautājumam, ģimenes sanākšanas reizē tiek aizsākts stāsts par to, kā vecaistēvs Huseins (Hüseyin) ieradās strādāt un kļuva par miljons un pirmo viestrādnieku Vācijā, kā pirms tam par sievu apņēmis nu jau vecomāti Fatmu, kura sākotnēji dzīvojusi kādā Turcijas ciematā, kamēr vīrs piepelnījies trīs bērnu ģimenes uzturēšanai. Gājuši gadi un ģimenes apvienošanas vārdā Fatma ar bērniem pārceļas uz Vāciju, kur sākas viņu lielais piedzīvojums – jauna vide, sabiedrība, kas runā vells viņ’ zina kādā valodā, sabiedrība, kas ēd cūkgaļu un apkārt skraida milzu žurkas (lasi, takša šķirnes suņi). Jaunās ģimenes iedzīvošanās tiek izspēlēta ar krietnu devu humora dzirksts un, kas man likās jo īpaši labi izspēlēts – valodas neprasmes attēlojums. Visi turki runā vācu valodā, savukārt vācieši (vienalga – slimnīcā, veikalā vai uz ielas) – turku, tādējādi parādot, cik patiesībā jaunās ģimenes iedzīvošanās bijusi sarežģīta.
Tā ir filma, kuras laikā smiesies līdz asarām, baudīsi humoru un gardos dialogus, bērna naivumu un patiesumu jautājumos. Filma, kuras beigās nāksies tvert pēc kabatas lakatiņa, lai paspētu pārtvert pa vaigu ritošo un sudrabā mirdzošo asaru.
Tā ir filma, kas vēl ilgi auklēs tās radītajās sajūtās.
Shovakar ir mans peedeejais vakars pirms aizbraukshanas un atklaati sakot, man sametaas skumji. Pat iisti nevaru pateikt, kuraa mirklii, bet skumjas pienaaca pavisam nemanot, eedot leecu zupu, uzeedot svaigi ceptu maizi un peec tam veel dzerot teeju ar turku eestuves garumgardo maizi ar galju. Taas apseedaas man uz pleca, noglaastiija un chustot ausii teica: riit jaadodas maajup. Otraa atvaljinaajuma dalja buus cauri un notiks taads kaa aklimatizaacijas process Ziemeljpolaa, kaa arii aktualizeesies jautaajums par drosmi. par drosmi jautaajumaa: griezt vai negriezt. Ik riitu tr Berliinee esot, ejot garaam spogulim, man uzmaacaas taadas smeldziigas sajuutas: “Klau, tie garie mati tachu ir smuki! Kaapeec griezt?” Tajaa pashaa laikaa kaut kas iekshaa sauc: “Vajag paarmainjas! Vajag paarmainjas!” Taa nu es te katru riitu ar sevi runaajos, bet ko nu par to. Daudz runu, maz jeegas.
Atklaati sakot, sanjemot iiszinju, kuraa rakstiits: Kni, kad Tu beidzot brauksi maajaas? Shkjiet, Tu esi jau tik ilgi projaam.. – ak, kaa tas silda sirdi. =) nav taa, ka es neilgotos peec maajaam, man tikai jaaatziistas, ka es tiiri labpraat esmu prom. Bet kam gan tas intereseee :D
Kad mani shodien aizsuutiija veedinaat galvu, nopirku dienas biljeti, ieseedos baanii, aizbraucu liidz centraam, paarseedos naakamajaa un izkaapu kaut kur pie Frankfurtes vaartiem, lai veelaak ar citu S-baani, kas muusu valodaa buutu tramvajs, dotos liidz Varshavas ielai un peec tam pamaldiitos pa Kreicbergu. Smiekliigi, bet shajaa reizee Berliinee visu laiku apmaldos. Laikam nevienu ne reizi, kad esmu kur devusies viena, nav sanaacis taa, ka neapmaldiitos. Panikaa nekriitu, tachu diez kas nav… Tajos briizhos vienmeer atceros, ka kaadaa citaa Vaacijas pilseetaa vienmeer, dodoties uz pilseetas centru, meedzu iekaapt preteejaa virziena baanii. nobraucu vienu pieturu, aojeedzu, ka braucu ellee rataa sazin kur, kaapu laukaa un braucu pareizaa virzienaa un taa vienmeer. Smiekli jau naak, tachu nekaadi nesaprotu, kaa var kljuudiities visu laiku. Shajaa zinjaa Berliines baanja sisteema mani labi skolojusi un ar virzieniem vairs nekljuudos.
BLUSU TIRDZINJI
Taa kaa shodien ir sveetdiena, tad daudzviet bija taa saucamie blusu tirdzinji un es pamaniijos sabuut trijos. Divos man jau zinaamajos, kuros pabiju iepriekseejo reizi un vienaa, par kura eksistenci man nebija ne jausmas. Mauerpark sauc vietu un, kaa raada Guugles tante, shitai shtellei ir arii maajas lapa vai vismaz informatiiva lapa par to, kas tur notiek, cik liela daliibas maksa un kaa turp nokljuut. Tas tirgus placis ir milziigs un mees taa arii neapskatiijaam visu, bet piedaavaajums grandiozs. Saakot ar visnevajadziigaakajiem niekiem, beidzot ar meebeleem un visu paareejo, ar ko atvieglot, vai gluzhi preteeji apgruutinaat savu iedziivi. Nevar nepiemineet, ka shajaa tirdzinjaa tirgojas arii taa saucamie jaunie maakslinieki un liidziigi kaa pie mums vintage festaa, blakus jau vecajaam lietaam piedaavaa pashu radiitaas jaunaas.
Kad kaadu laiku bijaam blandiijushies gar neskaitaamajiem stendiem, izdzirdeejaam, ka kaut kur iztaaleem tiek dziedaats, cilveeki smejas, dzied liidzi un notiek pamatiiga jautriiba. Nemaz jau ar ilgi nebija jaadomaa, kad tuvojaamies notikumu epicentram, izmetot mazu liikumu gar kaadu jaunkundzi, kas tirgoja pashceptas kuukas un pashas gatavotu teeju ar pienu. Man nu laikam buutu peedeejais laiks atziities. Shis atvaljinaajums ir mani pamatiigi sabojaajis.. nee, Francijas laikaa uzeestais, jau ir nost un esmu atkal formaa, bet runa ir par to, ka esmu patieshaam saakusi izgarshot saldumus.. labi, ja jau atziities, tad atziities – shokolaade. Es esmu saakusi izgarshot shokolaades kuukas. Kreemigas un tumiigas, ruugtenas un saldas. Driiz buus jaastaajas kaadaa no aturiibnieku biedriibaam. Un taatad – iestiprinaajaamies ar tumshaas shokolaades kuuku un teeju ar pienu, kurai bija pievienots arii drusku ingvera un kaneelja, devaamies tuvaak puulim, no kura nepaartraukti skaneeja smiekli un ovaacijas.
KARAOKE
It kaa ar tirdzinju nebuutu gana, visam shim pasaakumam paraleeli notiek arii karaoke. Blakus tirgus laukumam ir apljveida skatuve un abkaart tai taada kaa tribiine, kura bija tik pilna skatiitaajiem, ka abolam ne tikai nebuutu kur nokrist, tas pat neuzdroshinaatos kaut kur krist. Princips pavisam vienkaarsh – maaki dziedaat vai ne, gribi, piesakies un mirklii, kad Tevi izsauks, vareesi doties pieraadiit savu vareeshanu milziigas audiences priekshaa. Mees aizraavaamies un taada “drusku tikai paskatiisimies” ievilkaas liidz krietnaam divaam stundaam.
Karaokes pasaakumu organizee divi puishi, kurus noteikti var deeveet par puishiem ar Berliines skaljaako velosipeedu, jo taa arii ir. Velosipeeds, dators un divas lielas tumbas ar mikrafonu. Shaados mirkljos vien apbriinoju dziedonjus, jo ne jau visiem taas balsis skan. Taa vinju drosme iet, dziedaat, biezhi vien izgaazties. Tur tieshaam nepiecieshama drosme, lai gan, kameer bijaam tur, pat vissuudiigaakais dziedaataajs tika atbalstiits un neviens netika ne izuujinaats, ne arii izsmiets. Aarkaartiigi silta un viesmiiliiga publika, kas labaakajiem dziedonjiem, kaa arii tiem, kas prot uzrunaat publiku, ar visu kruuti dzied liidzi.
No shiivakara uzstaashanaas atceros puisi no Norveegjijas, puisi no Chehijas (uuu… taa tik bija balss.. man shkjiet, ka karsti kljuva ne tikai man :D), ka arii kaadu aziaati, kuras balss bija tik samtaina, viegla un patieshaam skaniiga. Es pat teiktu, ka glaastosha. Publika gavilee, celjas kaajaas, svilpj un applaudee. Taads briivdabas koncerts par briivu un turklaat veel karaokes vadiitaajs ar lielsiku humoru. Izklausiijaas gan peec amerikaanja (nav amerikaanis, uzzinaaju, no Iirijas puisis), tachu periodiski runaaja vaacu valodaa ar aarkaartiigi miiliigu akcentu, aicinot publiku ne pudeles, ne kafijas kruuziites zemee nemest, gan tam paredzeetajos maisos, jo vieta jaaatstaj tiira. Luuk! TE veel viens video ar pastaastinju, bet tiesa gan.. vaacu valodaa.
Visu sho nosleedzaam turku eestuvee ar viekaarshu un patieshaam gardu eedienu. Visas manas dusmas (joprojaam kauns) izpleeneeja gaisaa kaa nebijushas un uz pleca noseedaas maasa skumja. Eh… i’m going home.
P.S. Riitvakar es vareetu pastaastiit par vakarinjaam TV tornja restoraanaa, bet varbuut arii nevareetu pastaastiit :D Tad jau manis.. Lai silts vakars un darbiiga riitdiena! Tie, kas nav pagriezushi laika raadiitaajus par vienu stundu atpakalj, ak, izdariet gan. Buusiet riit par agru darbaa :D
P.S.2. Piedodiet par kljuudaam. Ar sho Mac briinumu esmu sadraudzeejusies, bet nu garamziimju jau tam nekad nebuus.
Un atkal ir taa, ka iisti nav laika, kad padaliities ar jums redzeetajaa. Viss jaauzskricelee uz lapas, lai neaizmirstos svariigie siikumi un lai no tiem veelaak vareetu izveerst staastu. Jau par taadu kaa tradiiciju Vaacijas apmekleejumu laikaa man kljuvis kino. Arii shii reize nebija iznjeemums un, lai cik tas diivaini nebuutu, nedevaamies skatiities vaacu filmu, bet gan franchu, kas paartulkota vaaciski, jo visu laiku lasiit subtitrus visticamaakais vakara stundaa man nebuutu pa speekam.
Filma “Gainsbourg” (vaaciski gan bija veel papildinaajums – viirietis, kursh miileeja sievietes)
Filmaa sievieshu ir daudz un valoda ir draiska un speeleejas. Taa ir aspraatiiga un briizham pat bezkauniiga.
pamekleejot latvieshu informaaciju latvieshu valodaa, atradu, ka filma radiita Baltijas peerles laikaa un liidz ar to par taas sizhetisko dalju jums labaak paastaastiis kinokino.lv.
Mēs virpuļojam pār krēslainajām Parīzes ieliņām, skanot „Valse de Melody”…
Salds svaigas tabakas aromāts, rūgta dūmu smarža, stipras un skābenas kafijas tase, klusinātas krāsas, izjusta mūzika un grēkpilni valdzinoša, piesmakusi, ironiska un brīnišķa balss. monsieur épatage… arvien klātesošā cigarete, francūžu šarma un dzīves baudīšanas, sarkasma un nekautra tiešuma, apburoša grēcīguma un intelektuāla izaicinājuma iemiesojums. No puritānisma ne vēsts: Bridžita Bardo, Žiljeta Greko, Katrīna Denēva, Izabella Adžāni, Džeina Birkina… Filma-fantāzija par Geinsbūru, kuras radīšanu iedvesmojusi odioza un satriecoša personība. Skatītājam tiek dāvātas divas fenomenāla baudījuma stundas, liekot ne vien raudāt un smieties, bet arī domāt un pārdzīvot. Viņa mīlestība pret sievietēm, vājība pret alkoholu un tabaku, kaisle pēc epatāžas un visa veida tabu laušanas piešķīra skandalozajai personai leģendas oreolu.
Bet „priekšā vēl ir ļoti ilga dzīves maskarāde, kurā gan diezin vai kāds kādreiz manu seju ieraudzīs”. Seržs Geinsbūrs
Shkjiet, lai taa kaartiigi izteiktos par filmu, man buutu veel mirkli jaaljaujas vakardienas sajuutai un par to jaapadomaa, tachu filma aizrauj un divas stundas paiet nemanot. Taa ir kaa fantaazija, kaa komiksu atdziivoshanaas un briizhiem ir gruuti saprast, kur patiesiiba, kur tomeer izdomaajums. Filmaa ir daudz cigareshu duumu, smeekjeejoshi beerni (kas patiesiibaa bija vieniigais, kas man trauceeja) un daudz sievieshu. Viirietis, kursh jau no beerniibas zina, ka pavedinaas vinjas visas. Apburs ar valodu, ar prasmi ziimeet un muziceet. Filma ir arii muzikaals baudiijums un atsauc atminjaa jau tik labi zinaamaas melodijas, liekot kaajai leenaam piesist ritmu.
Patieshaam iesaku noskatiities un, ja ne noskatiities, tad paklausiities kaut ko no Geinsbuura dailjrades, jo varbuut tieshi shodien ir taa diena, kad prasaas kaadu shansonu.
