Ilgi domāju, par ko jums pastāstīt un zinu, ka vakardien vakarā man pat bija vairāki varianti, taču šorīt neatceros nevienu, tāpēc izlēmu pastāstīt par to, ar ko divus ierakstus atpakaļ beidzu un proti, par Berlīni, par manu atgriešanos Berlīnē un par to, ko tad īsti tur piedzīvoju.
21.maija agrā rītā ar iepriekšējā vakarā vēlu vēlu haotiski sakārtoto koferi, kas turklāt vēl bija krietni par smagu, devos uz lidostu ar cerību, ka man neviens pēdējā mirklī to svērt neliks, jo reģistrāciju biju veikusi internetā. Atbilde Dinai – pirms drošības kontroles ir uzradušies svari un pieļauju, ja mana soma izskatītos liela, man būtu tas gods šos svarus iemēģināt, taču veiksme bija manā pusē, tiku cauri bez problēmām.
Kad ierodos Berlīnē, sajūtas tādas, it kā būtu nonākusi rudenī vai arī agrā pavasarī, kad tikko nokusis sniegs. Ir sasodīti auksts un pūš nemīlīgs vējš, turklāt lidosta man šķiet nepazīstama un nekas sajūtās neliecina, ka es tur jau būtu bijusi. Zvans draugam, zāles palīdzība un atrodu īsto izeju, taču, ejot līdz tai, man vēl nākas cilvēkam skaidrot, ka šeit esmu tikai zu Besuch* un ka neesmu no nevienas citas Vācijas pilsētas, es tikai runāju vāciski un tas nav nekas neparasts.
Aukstais vējš turpina mani šokēt un es nekādi nespēju pie tā pierast, tāpēc sajūtos jau daudz komfortablāk, kad tieku autobusā, lai dotos uz Berlīnes centru. Telefonā viena pēc otras sāk skanēt pienākušās īsziņas ar apsveikumiem. Cenšos notvert dzimšanas dienas sajūtu, taču atzīstos, pilnīgi neko nejūtu. Autobuss tik brauc un brauc, un es sāku atpazīt vietas. Beidzot uzrodas sajūta, ka patiesām te esmu bijusi. Unter den Linden soliņi.. Rumānijas vēstnieka nav. Laikam būs pa ziemu nosalis, vai arī aizbraucis atpakaļ uz Rumāniju. Izkāpju Aleksandra laukumā un sākas gaidīšanas process, kad man kāds atnāks pretī. Tikmēr turpina birt apsveikumi un saņemu arī zvanu no Katovices. Joprojām salst, bet pilsēta tikmēr mostas.
Visas dienas garumā manī valda sajūtu haoss. Ja pirms tam paspēju iestāstīt biedriem, ka neko jau iepriekš daudz no tās Berlīnes neesmu redzējusi, tāpēc viņiem ar ekskursiju nebūs grūti, bet viss izrādās pavisam citādāk, jo, it kā manī atmodusies kaut kāda sestā sajūta, sāku atpazīt vietas un sanāk, ka ik pa laikam jāatzīstas – esmu te jau bijusi, un šī sajūta atkārtojas atkal un atkal.
Tā visa, kas bija pa dienas vidu, ir pārāk daudz, lai pārstāstītu. Ap vakarpusi rodas sajūta, ka Berlīnē esmu nevis cik tur tās stundas, bet gan jau nedēļu. Tieši šie iemesla dēļ stāstīšu par vakaru, kad uzpucējamies un dodamies svētku vakariņās pie itāļiem uz pilsētas rajonu, ko tautā dēvē par pregnancy hill (grūtniecības kalns), lai gan patiesībā tā nosaukums ir Prenzlauer Berg – pārtikušo ļaužu rajons, kurš savu tautisko nosaukumu ieguvis pateicoties tam, ka tur manāmas vien grūtnieces vai arī sievietes ar bērniem.
Vakariņas ēdam pie itāļiem, jo tāda ir bijusi mana izvēle un šajās dienās jūtos mazliet kā princese, kurai ļauts lemt, kā tām lietām būs būt.
Uz galda tiek nolikta svaiga maize un olīves. Varat jau smieties, taču liekas, ka laime pilnīga un nemaz vairāk neko nevajag. Uzkodu plate ir lieliska – tomāti, siers, kaut kas no jūras veltēm un vēl sazin kas. Neviļus iedomājos, ka nu gan ir gana un ka pamatēdiena pasūtīšana ir bijusi kļūda tikai tā viena iemesla dēļ – vēderā vairs nav vietas. Manā priekšā tiek nolikts milzīgs šķīvis ar salātiem un detaļām no astoņkāja. Periodiski uzjautrinos patirinot kādu no tā taustekļiem biedru acu priekšā. Ja tā iztēle ļoti darbojas, tad ēšanas process var tikt apgrūtināts. Ēdiens ir lielisks, taču nogurums ņem virsroku un deju vietā izvēlos došanos mājās, bet biedri vilina mani uz parku.
Esam nonākuši pasakainā vietā un par to liecina arī nosaukums – Märchenbrunnen (Pasaku strūklaka). Tā ir liela strūklaka ar kolonnām un skulptūrām. Brieži, pasaku varoņi un kas to lai zina vēl kas, jo ir tumšs un katru no tām saskatīt kļūst grūti. Redzes asuma uzlabošanai uzlieku brilles un jau jūtos ērtāk. Biedrs atprasās uz krūmiem, taču es palieku runāties ar Murr. Par šo un to, ar pilnīgi neko, vien izbrīnu domās rada fakts – vai tiešām arī vācieši iet čurāt parkos? Cik veikli šī doma pavīd, tikpat ātri tā arī zūd. Pēkšņi Murr aizsien man acis ar savu šalli un esmu neizpratnē, kas nu tagad būs. Dzirdu, ka blakus tek ūdens, bet Murr mani kaut kur ved. Atzīstos, man sametas bail ievelties strūklakā, jo izpeldēties aukstajā ūdenī nemaz nekārojas.
Šalle tiek noņemta un manā priekšā ir kūka ar svecītēm. Tās visas izgaismo apkārtni un esmu apjukusi. Murr a ar biedru dzied man dziesmu un ajukums neļauj saprast, kā nu būt. Raudāt aiz prieka? Asaru resursi beigušies. Stāvu, priecājos un stulbi smaidu. Vēlos pavisam racionālu vēlēšanos un nopūšu sveces ar pirmo pūtnienu. Sveču pūšanas rituāls ir kā beigas un sākums. Mans Jaunais gads ir sācies!
Daudz laimes dzimšanas dienā, Rozenberga!
Ar to šo stāstu arī varētu šoreiz beigt, jo lasāmā tā bijis daudz un citu reizi pastāstīšu vēl. Par to, kā mani kaitna Berlīnes dalījums austrumos un rietumos, par kultūru festivālu un par man tīkamāko Berlīnes rajonu Kreicbergu. Un vēl, ja Murr neiebildīs, par Glenu – kanādieti, kurš cep debešķīgas plānās pankūkas.
* ciemos