Līdzīgi kā ar fotokadriem, par kuriem zinu, ka tie nekur neaizbēgs, mēdzu noskatīt vietas, uz kurām gribu aizbraukt kaut kad vēlāk. Tieši tā notika ar Torņkalnu un grafiti, kurus ieraudzīju pa vilciena logu, braucot no Ķemeriem. Sajūta apmēram tāda pati, kā vērojot zvaigžņu lietu – mirklis aizsteidzas ātri, paspēj tikai pastiept roku un, strauji ievelkot elpu, pateikt: “Ah!” Jau toreiz galvā plānoju, kā aizbraukt ar velo, kā atrast noskatīto un kā tam visam vispār piekļūt.
Ceļojums uz Torņkalnu no centra sākās mazliet caur nekurieni. Mana vaina, es kārtējo reizi paļāvos uz maps.me karti un pat necentos pirms tam kaut ko vairāk papētīt. No sērijas – virzienu nojaušu, blandīties patīk, gan jau ceļabiedrs tikai pavīpsnās vai pavilks uz zoba un mēs visu atradīsim. Centrs, Salu tilts, laika zoba saēsts kaut kāds kanāla tilts, viegla pamestības sajūta, bedraina iela gar Piebalgas alus darītavu (Jelgavas iela) un viss pārējais uz čuju, ņuhu, bez poņas Torņkalna stacijas virzienā.
Sākumā noripinājām lejā pa tilta nepareizo pusi, konstatējām, ka stiept velo pāri sliedēm ir ne tikai muļķīgi, bet arī bīstami, tāpēc braucām vien atpakaļ un kā normāli cilvēki braucām lejā civilizēti, velosipēdus pieslēdzot pie sētas. Pārējais viss kā skolas laikā, kad klases žurnālā jāparakstās, ka ekskursijā uzvedīsies godīgi, iesi pāri ielai tikai tad, kad būs atļauts. Garām aiztraucās kārtējais vilciens, un kad viss bija noklusies, varēja doties uz noskatīto pusi, kurā atklājās šis.
Viens no personāžiem bija pārvērsts Hitlerā, attiecīgi dodot iespēju kādam sašust. Kā vēlāk noskaidroju instagramā, meklējot grafiti autorus, tas ir vēlāku laiku pieķēpājums. Sak, tie, kas māk, tie zīmē, kuriem nav talanta, tie piezīmē.
Tā, kā šis brauciens notika maijā, iespējams, tur paveras pavisam cits skats un jums ir lieliska iespēja pašiem to noskaidrot.
Svarīgi! Ja esat tikuši tik tālu, apskatiet arī pašu Torņkalna staciju. Ja jūsu ceļš uz mājām ved centra virzienā, tad iesaku braukt gar sliedēm un maršrutā iekļaut arī Latvijas Universitātes Dabaszinātņu Akadēmiskā centra ēku.
Par maz? Labi!
Visi ceļi ved uz Ro.. Abrenes ielu!
To, ka gandrīz visi autobusi brauc uz kaut kādu mistisku Abrenes ielu, būsiet taču pamanījuši, vai ne? Gadiem domāju, kur ellē ratā ir tā vieta! Iemaldījos. Nejauši. Nejauši gandrīz muzejā.
Ja ietrāpās vakarā, var vēl līdz nakts tirgum aizlaist un tad jau gan būs gana. Galva gan pilna, gan izvēdināta, kājas izkustinātas, vēders piepildīts. Mārtiņš Rītiņš nočūpstina “kas var būt labāks par šo” un visi apmierināti aizbrauc mājās.
Labu ceļavēju!
