Virtuve virtuvē

„Tikai puravi? Tu joko. Un viss? Vairāk neko citu?” izbrīnīti pārjautāju pie vakariņu galda (kura man joprojām nav). Paturot prātā domu par puravu zupu, pēc dažām dienām lūkoju, kas par to visu sakāms citiem. Kāds devīgāks, kāds mazāk, bet pamatsastāvdaļa patiešām bija tikai viena – puravi.

Man patīk gatavot. Nē, nopietni. Ja vien tas nav jādara kā pienākums, lūdzu. Ja vēl virtuve būtu pieklājīgāka izmēra un tur varētu vismaz uzdejot, to visu darītu ar vēl lielāku prieku, taču brīžos, kad no rīta saule saglāsta muguru, es pat šo virtuves netikumu aizmirstu.

Sastāvdaļas:
* 2 – 3 normāla izmēra puravi
* 3 kartupeļi
* 1,5 L buljona (pēdējā laikā esmu iemanījusies uzvārīt gardu dārzeņu buljonu, tāpēc var iztikt arī bez gaļas)
* 150 – 200 ml baltvīna (arī bez šī var iztikt, jo nelielu skābuma devu pirmajā reizē ieguvu, piespiežot klāt citrona sulu)
* olīveļļa, sviests, sāls, pipari, kumīns, dažas lauru lapas
* skābs krējums

Un top zupa:
Patīk tās piecpadsmit minūšu receptes, pirms kurām sagatavošanās laiks ir vismaz pusstunda. Labi, šajā reizē stāsts nav par to, bet par sagatavošanos gan. Mazāk haosa, raitāka darba gaita.

Kārtīgi nomazgā puravus, jo smiltīm ir tendence sakrāties starp labām. Nomazgātos puravus sagriež gareniski uz pusēm un griež pusripiņās. Satraukumam nav pamata, zinu, izskatās ļoti daudz, taču tas viss sakritīsies.
Kartupeļus sagriež nelielos kubiņos.
Sasildītā katlā ar biezāku pamatni ielej olīveļļu (kādas pāris ēdamkarotes?) un pieliek gabaliņu sviesta. Man patīk, kā recepšu grāmatās mēdz rakstīt – pēc saimnieces/saimnieka ieskatiem. Uzkarsētajā eļļā un izkausētajā sviestā liek sagrieztos puravus. Šajā brīdī mēdzu pievienot arī kumīnu (prasās kaut ko ķimeņveidīgu šai zupai, manuprāt), jo tad tās sēkliņas kļūst mīkstākas, nekā tad, ja pievieno vēlāk. Papildus arī atraisās to smarža.

Pasautē kādas minūtes 7 – 10 un pievieno baltvīnu. Ļauj sutināties, lai izgaro viss alkohols. Paliks tikai sābenā garša, kas arī ir šis sastāvdaļas uzdevums. Pievieno kartupeļus, piparus, sāli (pēc saimnieces/saimnieka ieskatiem), lauru lapas (kuras pirms likšanas katlā viegli apdedzina, jo pateicoties šim rituālam, tās burvīgi smaržo) un pievieno buljonu. Parasti vāru tik ilgi, kamēr kartupeļi ir mīksti. Aptuveni 20 minūtes. Te nu būtu pašiem jāraugās, kurā brīdī bus gana.

Kad viss gatavs pasniedz ar skābu krējumu.
Esmu no tiem cilvēkiem, kuri protestē pret krējuma likšanu zupā, taču šai zupai krējums ir tieši tā, kā jābūt. Pilnai laimei vēl var pievienot kinzu, taču zinu, ka ļoti daudzi ko tādu par laimi nesauks.

Lai iet labumā!

*Foto ar kaligrāfijas vingrinājumiem ir kā arguments tam, ka kaut kur man taču ir jātrenējas.
** Ja kādu satrauc kaloriju skaits, tad atcerieties, vienīgās taukvielas ir tās dažas karotes olīveļļas un pikucītis sviesta. Viss.

Dzīres pēc īres #4

Svētki beigušies, kāds varbūt domā par atslodzes dienām, bet kādam vēl kuņģa nostūrī pēc Jaunā gada sagaidīšanas spiež. Tā arī nekad neesmu sapratusi to svētku pārēšanās fenomenu, jo rodas sajūta, ka gada garumā visi turēti badā, un tad vienā brīdī beidzot atļauts ēst. Tagad! Lēnām un regulāri ēdot, negausība nerodas. Lai kā tur būtu, nav ko atslābt.

Vieta, kuru draugi raksturojuši kā mājīgu un bez “vipendroniem”.
Kafejnīca “Pasēdēt”.

Vietā, kur kādreiz dzimusi vēsture, notikušas karstākās pilsētas ballītes un dejas, vieta, kura kādreiz bija labi zināmais “Sarkans”, šodien tiek dēvēta par “Pasēdēt”. Omulīga kafejnīca ar krāsainu interjeru, jo pelēki krāsoto iestādījumu Rīgā patiešām jau pietiek, vieta, kurā pulcējas jauni cilvēki pabrokastot, papusdienot, pavakariņot, vai vienkārši iemalkot kādu dzērienu vai alu, lai paralēli apspriestu sev svarīgās lietas. Kāds pie galdiņa iekārtojis sev biroju, bet kāds cits vienkārši lasa grāmatu. Patīkami rosīga un dzīva gaisotne, kuru vakaros veiksmīgi papildina pieklusinātais un visnotaļ intīmais apgaismojums.

Salīdzinoši nesen tikuši pie jaunām un atraktīvām ēdienkartēm, “Pasēdēt” ir spējīgi pabarot gan viegli izsalkušos, gan tādus, kas atvēzējušies vilkam, gan arī tādus, kuri gaļai teikuši ardievas. Kā smej, desertu sadaļu uzlikuši uz tumši tirkīzzila fona, saldos rakstot ar melniem burtiem. Nezinu, vai tas tāpēc, lai pie saldā tiktu tikai acīgākie, vai arī tāpēc, ka viesmīļiem labpatīkas aprunāties, vai arī tāpēc, ka saldumi it kā esot kaitīgi.

Kas attiecas uz ēdienu, tad.. pat nezinu, ar ko lai sāk. Vai ar to, ka tas ir garšīgs, vai ar to, ka porcijas, manuprāt, dažiem ēdieniem ir pārlieku lielas. Nepārprotiet, varu un spēju daudz ēst, taču kafejnīca sev tādā veidā pati triec kājā dakšiņu, proti, ja šis gardais ēdiens tiku pasniegts mazliet mazākās porcijās (kas ļautu arī mazliet pazemināt cenu), viesim tiktu dota iespēja vēlēties apēst vēl kaut ko, taču pateicoties izmēram, pat gribot, vēderā vietas ir tikai tik, cik kafijai. Protams, protams, var vienu porciju sadalīt uz diviem, kaut vai uz trim, taču gaumes pat draugu starpā mēdz ļoti atšķirties, un viss rezultējas ar to, ka trešdaļa no ēdiena paliek uz šķīvja. Kāpēc gan mūsdienu ekonomiskajos apstākļos mest laukā ēdienu, kurš turklāt ir ļoti labs, ja vienkārši varētu dozēt mazāk.

Nākamais, kas varētu pārsteigt, ir neparastie trauki. Tā nu tieku pie šokolādes fondanta ar saldējuma bumbiņu, kas attiecīgi servēts teju vai uz neliela izmēra skrituļdēļpaskata balta šķīvja. Tāds bērnu snovborda dēlītis tas noteikti arī varētu būt. Visnotaļ iespaidīgs skats, kas ļauj kādu brīdi papriecāties acīm, pirms vēdera saldās puses aplaimošanas.

Viss vienkārši. Vieta ir patiešām jauka, iespējams, nenovērtēta, un kādas mazās dzīres (kaut vai pusdienu veidā) tur patiešām var doties nosvinēt.

Lai iet labumā!*

Adrese: Stabu iela 10/2, Rīga.
Darba laiks:
P. – C. 11:00 – 23:00
Piektd. 11:00 – …
S. 12:00 – …
Sv. 12:00 – 22:00

*Katrs savu labumu izvēlas pats.

Dzīres pēc īres #3

Atkāpe. Stāsts par attālumu.
Mazliet vairāk kā pirms gada uzzināju atšķirību starp dzīvošanu tur, kur dzīvoju un to, kur dzīvo viena no manām labākajām draudzenēm, proti, es – Miera ielas sākumā, viņa – Miera ielas finišā. Dažos vārdos par vietu atrašanos: es centrā, viņa pilnīgā pakaļā (tautā saukta arī par “ellē ratā”). Toreiz brīdi apdomājos un jautāju sev, kas tad ir Daugavgrīva, kurā nodzīvoju sešus gadus? Lūk, te arī stāsts par pēc īres dzīru vietu – ellē ratā Pārdaugavā, ja skatās no centra puses.

Varētu domāt, ka pilnīgā nekurienē, taču ticu, pārdaugavieši nepiekritīs, un tātad – beķereja “Bulka”.

Tas stāsts par apmaldīšanos trijās priedēs ir par mani un Pārdaugavu. Lai cik tas smieklīgi nebūtu, tā pavisam droši spēju atrast tikai Kalnciema ielas kvartālu un Digital Guru mācību telpas. Tikai ar otro reizi nekļūdīgi spēju atrast ceļu līdz draugu mājai (pirmā patstāvīgā bija pilnīga katastrofa, pat ja pirms tam biju jau bijusi), no kuras tad pastaigas solī arī devāmies uz beķereju. Taisni vai labi visu pirms un pēc tam izstaidzināt. Kaloriju satrauktām sirdīm uzreiz mierīgāk.

“Bulka” no ārpuses varētu šķist pilnīgi nekāda, taču neieteiktu steigties ar secinājumiem pirms pabūts iekšā un apskatīts tuvāk, jo šī ir viena no tām nedaudzajām vietām, kur jaunās mammas var sist plaukstas, jo ir iespējams iekļūt ar ratiem bez milzu piepūles, kā arī pavisam mierīgi var atstāt mazo nosnausties, jo beķereja atrodas visnotaļ mierīgas ielas malā. Tāds patīkams nostūra miers. Tieši tas pats arī pašā beķerejā. Māju siltums un sajūta.

Ņemot vērā faktu, ka todien biju sevi apdalījusi ar brokastīm, izvēlējos iespēt vēl tās. Melna kafija un maizīte ar mocarellas sieru, tomātiem un rukolu. Ja pildījums nekādus “uh” un “ah” neraisa, jo ir ļoti pazīstams, tad pati maize ir neizsakāmi garda. Tā sajūta, ka tā patiešām ir maize. Cepta uz vietas un svaiga.

Pie viena no galdiņiem čalo divas dāmas, pie cita kāds jauns vīrietis lasa avīzi, bet dīvānā atsēdusies meitene. Iespējams, pusdieno vai arī vēlbrokasto tieši tāpat kā mēs. Virtuvē notiek rosība un viesmīle ik pa laikam nozūd pavērtajās durvīs. Kāds ienācis nopirkt maizi. Griķu, valriekstu, rudzu vai vēl kādu. Ceptu uz vietas. To iepako papīra tūtā, ieliek papīra maisiņā un aizsien ar labas dienas novēlējumu.

Runājot par vēlbrokastošanu, tad par šo beķereju pirmo reizi dzirēju tieši brīvdienu brokastu sakarā. Rīgā šobrīd gandrīz vairs nav tādas vietas, kura brīvdienās nepiedāvātu vēlās brokastis, kuras tiek apzīmētas ar man tik netīkamo vārdu “brančs”. Bulkā tādas pieejamas sestdienās un svētdienās no 10.00 – 14.00 (varbūt ilgāk) par 7.50 eur. Savukārt darba dienās varēsiet pamieloties ar picām, maizēm un maizītēm, kūkām un kūciņām, viegli pieverot acis un pie sevis novelkot “mmmm”. Tieši tā arī tas garšo, kad savu pasēdēšanu papildinām ar melleņu siera kūku. Tā pazūd tik pat ātri, cik parādījusies uz šķīvja. Kāds iekšējais negausis pilnīgā labsajūtā svin svētkus.

Adrese: Liepājas iela 76, Rīga.
Darba laiks:
P. 9:00 – 20:00
O – Piektd. 9:00 – 21:00
S. 10:00 – 21:00
Sv. 10:00 – 15:00

Zivju diena

Savulaik paziņoju, ka, ja zivi nav ķēris tētis, es tādu neēdīšu. Viena mēraukla pēc principa: kādas zivis tev vislabāk garšo? Visas tās, kuras nozvejojis tētis. Viss. Punkts. Bet dzīvojot krietnu gabalu no mājām, jāiemācās sagaršot arī citas, ja vispār gribas zivis, jo ne jau vienmēr raitā solī var skriet lejā, kur kāds no mājām atvedis kastīti ar kūpinātiem asariem, kuri vēl iepriekšējā vakarā pelēdjuši ezerā.

Tam par mācību lauku vienmēr izmantoju Rīgas Centrāltirgu, kur ik pa laikam, kaitinot kādu pārdevēju, noskatu zivi, pētu tai žaunas un acis, lai noteiktu tās svaigumu. Pārdevējas gan vienmēr visiem skaita labi zināmo mantru: svaiga, svaiga. Dažreiz tik pat svaiga, cik tai kundzei tur otrā tirgus galā pietāv tas, ko kāda cita cenšas pārdot.

Visnepatīkamākā daļa visā zivs pagatavošanas procesā ir iekšu tīrīšana. Asaru spuras vienmēr ir tik asas, ka pastāv iespējamība sadurties vai sagriezties. Tam noderēs nitrila gumijas cimdiņi un labi uzasināts nazītis. Nē, tā nav nekāda cimperlēšanās, tā ir parasta sevis pasargāšana, turklāt, ja paskatās, ko tā zivs ēdusi, tad cimdi ir tieši laikā.

Ko tad ar notīrīto zivi iesākt? Manā virtuvē tam parasti ir vairāki varianti, taču ar asariem visbiežāk rīkojos divējādi – vai nu zivi cepu folijā, vai arī sāls sedziņā. Pirmajā gadījumā iztīrītu zivtiņu gulda uz folijas, vēderā iestūķē kādus sev tīkamus zaļumus, mazliet sāli, piparus, ķiploku, sviestu un lieta darīta. Foliju vīsta ciet, liek krāsnī un uz kādu brīdi aizmirst. Kūstošais sviests, veido gardu sulu, kas katrai folijā ievīstītajai zivtiņai veido tādu kā mērcīti.

Otrā variantā nepieciešama paka sāls, jo no sāls tiek izveidota pamatne, proti, ar sāli izklāt pannu, kurā pirms tam ieklāts cepamais papīrs. Uz sāls kārtas gulda zivi, kuras vēderā salikti zaļumi, garšvielas, iespējams, arī kāda citrona šķēlīte. Viss pēc vēlmēm, bet bez pārspīlēšanas. Kad visas zivis saguldītas uz sāls, sāli ber arī pāri, pilnībā nosedzot zivis. Nebaidieties. Šajā gadījumā sālij karsējoties, tā paliks cieta, zivs āda kaltēsies, viegli nāks nost, bet zem tās būs sulīga zivtiņa, kura sevī sasūkusi tieši tik sāls, cik nepieciešams.

Ja tīrot zivis, ir tām ir ikri, tad savulaik Spīganas ierādītā zivs pagatavošanas reizē tika darīts tā. Ikrus sakuļ kopā ar oliņu, pievienojot sāli, piparus, kādu garšvielu un cep uz pannas, kā tādu mazu omletīti. Saliek mazos trauciņos un pasniedz kā uzkodu pirms.

Ja ir tā, ka ar zivi ir par īsu, tad var pagatavot gan krāsnī ceptus kartupelīšus, gan jebkurus citus dārzeņus, vai arī salātus. Mainoties gadalaikam, kārojas ko sātīgāku, tāpēc šajā reizē krāsnī cepu ķirbi un burkānus līdz tādai stadijai, kad tie ir drusku jau par mīkstu. Liku blenderī, lai iegūtu biezeni. Pievienoju nedaudz ingvera pulvera, jo ķirbis kombonācijā ar burkānu ir diezgan salds. Izmēģiniet, spēlējieties un garšojiet. Jums sanāks. Tas viss ir ļoti vienkārši.

Lai priecīgi, silti un gardi!

Dzīres pēc īres #2

Apmēram pirms gada sēdējām virtuvē, iespējams, ka ēdām rasolu un gaisā virmoja doma par to, ka vajadzētu tādu vietu, kur, atmetot visus smalkumus, dotu vienkāršas lietas, pirmkārt, jau rasolu. Iespējams, pie sienām būtu flīzes, bet logo būtu vīna pudele un pret to atsliets katliņš ar pagarāku rokturi, kas veidotu burtu “R”. Jā, es toreiz uzzīmēju tieši tādu. Tik ilgi virpinājām to domu, ka tā arī palika doma, bet tikmēr kāds cits smalkā rajonā iekārtoja istabu krāsainā samtā, vietu nosauca jau pieminētajā vārdā un galdā blakus šim ēdienam cēla arī citus, it kā parastos ēdienus, kurus drīzāk apzīmēt ar vārdu – mājas. Padomju laika nostalģijai būtu jāvalda. Lai būtu.

Foto: facebook.com/cafe.rasols
Foto: facebook.com/cafe.rasols

Akurāt pirms divām nedēļām sarunāta tikšanās iesākās ar to, ka noskatītā vakariņu vieta šobrīd piedzīvo remontu. Lai būtu #2. Ir taču citas. No divām, kuras saņēmušas sākotnējo klasifikāciju „nav būts”, tas gods tiek Rasolam – kafejnīca, kurai mūsos būtu jāmodina sen piedzīvotas garšu sajūtas.

Kamēr atbrīvojamies no virsdrēbēm, viesmīlis uz noskatītā galdiņa noliek ēdienkartes – ar melnu flomasteru aprakstītos zeltīta papīra apļus. Ļoti interesants kūku paliktnīšu pielietojuma veids. Jāsaka uzreiz, vietai nepiestāv. Rokraksts ar glītumu neizceļas un vietām burti nolēmuši pamazām sākt nozust. Ja interjers šķiet nostrādāts, pat ja ir pilnīga eklektika un tur sabāzsts viss, tad ēdnienkartes izskats ir pirmā paviršība. Pat nolaidība. Ja ēdienkarte tā mēdz mainīties, tad es ieteiktu kādām čaklākām rokām to sagatavot datorrakstā un izdrukāt. Ja tik ļoti kārojas to zeltu, tad tik pat labi izdrukāto var izgriezt apļa formā un pie paliktnīša piespraust ar apzeltītu knaģi.

Ēdienkarte, kā jau solīts, piedāvā visu „sveika, padomija!” arsenālu, kas sākas ar rasolu, kuram pretī pievilkts cipars 7, turpinot ar reņģītēm, dienas zupu (kas šajā gadījumā ir soļanka), ceptiem kartupeļiem ar siļķi un biezpienu, kaut kur pavīd arī bute un finālā saldais, kuram uzmanību tā arī nepievēršam.

Pēdējā laika paradums ir ievērtēt vietu pēc zupām. Ja Skolas ielā gan Vest Rīga, gan Mazā Kaņepe, kā arī Tērbatas ielas Hačapuri šo eksāmenu iztur uz izcili (garša, daudzums, pasniegšanas veids, cena), tad šī zupa saņem plusu tikai par garšu. Visu laiku nepamet sajūta, ka man priekšā nolikta ierindas ēdnīcas ēdienkarte, taču par to, ka šo ēdnīcas ēdienkarti varu skatīt atsēdusies samtainā dīvānā, jāpiemaksā.

Vēl svētdien, klīstot pa piemājas Rimi, prātā nozib doma par siļķi, bet tur arī tā paliek, savukārt te ar melnu uz zelta neglītā rokrakstā rakstīts: cepti kartupeļi, siļķe un biezpiens. Der. Cepiet! Kad kuņģis iesildīts ar zupu, priekšā noklājas šķīvis ar ripiņās grieztiem kartupeļiem (patiesībā, tur varētu sanākt viens kartupelis), puslokā izkārtotiem siļķes filejas gabaliņiem un to visu papildina biezpiens, kurš iekārtojies atsevišķā trauciņā. It kā tā jau spīduma nebūtu gana, no trauciņa pretim lūkojas koka iesmiņš ar spīguļojošu palmu. Franciski tas skanētu: le wtfque? Otro izbrīnu rada bagātīgais diļļojums. Iedomājieties, atnāk divi ļaudis uz pirmo tikšanos un pieēd pilnus zobus ar dillēm, tā arī viens otram nepasmaidot. Nē, nopietni. Nē. Kā lasīju miniatūrajās preses relīzēs/ziņās par šo vietu, tad melns uz balta bija teikts šis: “..tā kā tas ir klusais centrs, tad nepieciešams organizēt, lai ārzemnieki dienas laikā var nogaršot padomju laika rasolu un īstu auksto zupu vai, piemēram, debesmannā.”

Tagad atgriezīsimies pie dillēm. Es nezinu nevienu ārzemnieku, kurš saprastu to mūsu apmātību ar šo zaļumu. Tiešām. Vēlreiz nē.

Šajā sakarā man ir stāsts par vietu, kura pavisam uz neko nepretendē. Hamburga, nakts un Reperbānis. Turku ēstuves un tā saucamā kuņģa zupa. Kā iedomājos, tā mute pilna ar siekalām. Viņi šo kutelīgo zaļumu jautājumu atrisinājuši vienkārši, zupai līdzi dodot lociņlakstu. Tieši tā, gribi piekost klāt, piekod, negribi – nekod. Nekādu mulsinošo brīžu.

Saldo rosinu ēst citur, jo šķiet, ka šai vietai būs gana. Divi apēstie ēdieni patiesībā tik ļoti kontrastē viens ar otru, ka kaut ko vēl likt pa virsu būtu noziegums.

Visu šo rezumējot, jāsaka, ka atrašanās vieta ir laba, doma arī, taču pagaidām eklektiskais, bet pietiekami glītais interjers ir arī viss. Tāda sajūta, ka kastīte ir iesaiņota skaisti, bet tajā iekšā nekā nav. Ja nu vienīgi patīkami laipns un neuzbāzīgs viesmīlis. Ja šis būtu kaut kāds kulinārais konkurss, kurā pasniegtu karotītes, tad es visas atdotu viesmīlim.

Atzīšos, pirmajās piecās minūtēs un vēl tajās dažās, kad rokās paņēmu ēdienkarti, man gribējās laisties projām. Par laimi ir cilvēki, ar kuriem var kaut uz pasaules malu, pat ja tā mala izrādās Strēlnieku ielā.

Visādi citādi, noteikti izmēģiniet. Varbūt tas tikai tā mums gadījās vienoties dziesmā un vietu raksturot ar vārdiem: jocīga.

Adrese: Strēlnieku iela 9
Darba laiks:
P – C: 11:00 – 22:00
P: 11:00 – 1:00
S: 11:00 – 23:00
Sv: 11:00 – 21:00

P.S. To svecīti glītajā tualetē gan nededziniet. Nav taču jāatgādina, kā La Rocca nodega, ne?

P.S.2. Ja nu nav sanācis, tad par iepriekšējām dzīrēm var lasīt TE (pirms īres) un TE (pēc īres #1).