Filma Tavam ziemas vakaram

Visiem tiem, kas piektdienas vakarus neiesāks ar vārdu “ballīte!”, lieliska alternatīva būs gulta vai dīvāns, ērtāka poza, kaut kas, ar ko pamieloties, lieliska kompānija un pāris filmu, ar kurām sagaidīt sestdienu.
Filma “Carnage” – Asinspirts. (2011)
Ja esat ieminuši taciņu uz Jauno Rīgas teātri, tad ziniet, tā ir iespēja noskatīties izrādi “Slaktiņa dievs” vēl vienu reizi, tikai ar Holivudas grandu piedalīšanos. Savos augstumos ir gan Keita Vinsleta, gan Džūdija Fostere, kā arī kungi – Kristofs Valts (Waltz) un Džons Railijs.
Filma ir stāsts par diviem vecāku pāriem, kas satikušies tikai tāpēc, ka vienu bērns otram sadevis pa žokli. Pavisam loģiski, ir jāatrod vainīgais. Runas par bērnu audzināšanu rok daudz dziļāk un vecāki sāk ķidāt viens otra kopdzīvi. Sak, problēma nav bērnos.
Filma patiks tiem, kas nav redzējuši izrādi, vai arī tiem, kas izrādi gribētu redzēt vēl vienu reizi, jo, teikšu pavisam atklāti – filma un izrāde ir kā 1:1, nomainītas tikai dekorācijas, aktieri un valoda.

I am Sam – Es esmu Sems (2001)
Filma stāsta par garīgi atpalikušu tēvu, kurš savā garīgajā attīstībā apstājies 7 gadu vecumā. Viņam ir meita tādā vecumā, un filma stāsta par to, kā tēvs cīnās par savas meitas aizbildniecību. Aktieru duets – Šons Pens un Dakota Fanninga ir vairāk nekā lielisks, un gribas domāt, ka šī ir tā filma, kuras laikā jutīgākas dvēseles ķers pēc kabatas lakatiņiem. Sirsnīgs un mīļš gabals.
Viena no tām filmām, kuru var skatīties, rokā turot blociņu un zīmuli, lai neaizmirstos tie īpašie teikumi. Sak, kāpēc vīriešiem nav matu? Lai sejai būtu vairāk vietas! Tā lūk!

Dead Poets Society – Mirušo dzejnieku biedrība (1989)
Filma stāsta par skolu, kurā mācās izredzēto ģimeņu bērni. Tie, kuriem tā spožā un vecāku ieliktā nākotne, un vecāku izsapņotie nākotnes amati un profesijas. Kā jau katrā šādā skolā, arī šajā ir viena “skabarga” visa skolotāju kolektīva pakaļā. Džons Kītings (Robins Viljams) ir angļu valodas skolotājs, kurš saviem skolēniem māca skatīties citādāk, dzeju lasīt un interretēt citādāk, turklāt pats galvenais – padomāt katram par to, ko viņš pats, nevis viņa vecāki gribētu. Iespējams, filma ir ļoti paredzama, taču būs lieliska vakara izklaide ar labu dzeju un vieglu spērienu pa pakaļu, lai pašam aizdomātos, kā izkāpt no saviem rāmjiem.

Un kā gan es varēju aizmirst. Ja esat doktora Hausa cienītāji, tad filma ir lieliska iespēja paskatīties uz Vilsonu (Robert Sean Leonard) tajā tālajā 1989. gadā.

Patīkamu skatīšanos!

Divas filmas Tavam rudens vakaram

Love me if you dare
Pavisam tieši tulkojot – mīli mani, ja Tev pietiek dūšas.
Džulians un Sofija bērnībā uzsāk kādu spēli. Ir koša metāla kārba un ir nepārtraukts izaicinājums. Līdz ko viens no viņiem izaicinājumu izpildījis, kārba pāriet pie otra un izaicinājumu sērija turpinās. Sarunāt rupjības skolā, paraut galdautu ar visu kāzu torti, aiziet uz skolas eksāmenu apakšveļā, kas uzvilkta pa virsu drēbēm vai sagādāt skolas skaistules auskarus, kad tā izmīcīta tumšākā nostūrī. Jo vecāki viņi kļūst, jo spēles – nežēlīgākas, izaicinājums lielāks un viss pārvēršas par apsēstību, kura vairs nezina robežas, līdz kādu dienu Sofija Džulianam izsaka izaicinājumu – mīli mani, ja pietiek dūšas. Te nu ir tas brīdis, kad spēlei būtu jābeidzas, bet tā kā tā turpinās, Džulians, pieņemdams šo izaicinājumu, Sofiju aizvaino, jo, kā zināms, mīlestība vairs nav nekāda spēle.
To, cik tālu katrs no viņiem aizspēlēsies, jāskatās jums pašiem. Jāteic, ka filma patiks tiem, kas ar baudu skatījušies filmu „Amēlija” un priekā smaidījuši par filmu „The Science of Sleep”. Gardi aktieri un garda spēle.

The Child And The Fox
Viņa ir jaunkundze, kas tikai sāk iepazīt pasauli un kādu dienu viņa sastop lapsu.
Visu ziemu pavadījusi lasot grāmatu par lapsām, pavasarī viņa dodas uz mežu, lai uzmeklētu tik ļoti iepatikušos zvēru. Kas liekas neticami, ja vien zina, ka tikai trakas lapsas nāk pie cilvēkiem, tad šajā gadījumā tiek radīts dokumentālas un pasaku filmas sajaukums. Mazā meitene pamanās pamazām lapsu pieradināt un ieslēdz zvēriņu istabā. Lapsa, apjauzdama savu nebrīvi, laužas laukā un izkrīt pa logu. Tā savainota tiek nogādāta atpakaļ mežā, lai pēc tam ar meiteni tiktos pēdējo reizi.
Te nu ir jautājums par pieradināšanu un atbildību. Cilvēka lielākā problēma ir privātīpašnieciskums. Tiekšanās pieradināt un paturēt, diktēt noteikumus, bet dabai noteikumus neviens nediktē.
Skaisti skati, vēja plūsma, pļavas un galvu reibinoša daba.

Patīkamu skatīšanos un košu nākamo nedēļu!

Trīs filmas Tavam rudens vakaram

Viņas ir astoņas un katra citādāka. Katra ar savu noslēpumu, katra ar savu patiesību, bet viņš tikmēr tur guļ gultā ar dunci mugurā noasiņodams. Stāsts ir par Fransuā Ozona filmu “8 sievietes”.
Stāsts risinās Francijas laukos kādā greznā savrupmājā. Ir gan sieva, ir divas meitas, ir sievas māsa un māte, virēja un kalpone, kā arī vīra māsa. Noticis noziegums, bet sievietes mājā ieputinātas, telefona sakari pārrauti un viņas pašas sāk izmeklēšanu, meklēdamas vainīgo vīrieša nāvē. Krimiķis ar krietnu sauju komisku ainu, ģeniālas aktrises un to nepārspējamā spēle.

“Baseins”
Sāra ir angļu rakstniece, kas, meklēdama mieru no Londonas kņadas, dodas uz viņas izdevējam un izbijušam mīļākajam piederošu villu Francijas dienvidos, lai tur netraucēti nodotos rakstīšanai. Taču miers nav ilgs un pavisam drīz villā ierodas apburošā Džūlija, kas ir izdevēja meita. Jutekliskuma pilna, pavedinoša, Džūlija nododas savām kaislībām, tādējādi radot pilnīgu pretstatu tik ļoti ieturētajai Sārai. Tas jau nebūtu Ozons, ja kāds nemirtu, vai netiktu nogalināts. Un nu viņas iesaistītas abas. Sāras realitātes un fantāzijas virpulis filmai piešķir īpašu garšu un tikai vēl reiz atgādina, gluži kā iepriekšējā filmā – netici tam, ko redzi.

Ozonu skatīties man patīk jau viņa krāsu spēles dēļ vien. Jutekliskums, piesātinātas krāsas, tuvplāni un izjusta aktierspēle. Intriga, kas turas līdz pat filmas beigām. Abu filmu. Pats labākais tajā visā ir tas, ka nekas nav tā, kā tas izskatās.

Kā jau citas reizes esmu teikusi, man nepatīk atstāstīt sižetus, tāpēc šajā reizē atstāstu aizņēmos.
“Stundas”
Viena diena sievietes dzīvē, un šajā dienā – visa viņas dzīve. 1923. gadā Anglijā psihiskas slimības nomocītā Virdžīnija Vulfa sāk darbu pie sava slavenā romāna “Deloveja kundze”. 1951. gadā Losandželosā mājsaimniece Lora Brauna lasa šo romānu, gatavojoties vīra dzimšanas dienas svinībām. 2001. gadā Ņujorkā Klarisa Vona plāno ballīti par godu savam no AIDS mirstošajam draugam – rakstniekam, kas saņēmis prestižu balvu. Notikumiem risinoties vienas dienas laikā, tos apvieno “Deloveja kundze”, jo viena no sievietēm romānu raksta, otra – lasa, bet trešā – izdzīvo.

Labu skatīšanos un košu nākamo nedēļu!

Viņa ir Koko, viņa ir Šanele!

Vēls jau? Muļķības!
Paņēmu pauzi, lai atpūtinātu acis un pirkstus, un izmantotu šo mirkli, lai pastāstītu un atgādinātu par trim filmām, no kurām divas šonakt paspēju noskatīties. Saku divas, jo trešo biju redzējusi.
Filmu “Koko pirms Šaneles” (Coco Avant Chanel) noteikti daudzi no jums (tieši tāpat kā es) noskatījās pagājušajā gadā kinoteātrī un lieliski atcerās, cik apburoša bija Odrija Tatū, izdzīvojot tos mirkļus, kā no Koko izauga Šanele. Dumpiniece Koko, lieliska mūzika, elpu aizraujoši dabas skati, reibinošas mīlas ainas un ausis kutinoša franču valoda.

Tajos mirkļos, kad īsti nezinu, kādu filmu noskatīties, palūkojos kādas manas lasītājas lapā. Paldies Tev, par to listi, ko esi izveidojusi! Patiešām noder. Tieši tur arī nonācu pie ieteikuma par kādu citu šī paša stāsta ekranizējumu, kas uzņemts 2008. gadā – Koko Šanele. (Coco Chanel) Pievienotais apraksts kā jau apraksts, taču piebilde par to, ka šī filma “iespārda Odrijas Šanelei :D” raisīja skaļus smieklus. Kaut ko tādu taču nevar laist garām. 3 stundas un 18 minūtes gara filma, kas sastāv no divām sērijām, patiešām arī no manis iegūs augstāku vērtējumu, nekā es to dotu augstāk minētajai filmai par Šaneli. Vēl izjustāk, vēl niansētāk, vēl smeldzīgāk. Un tās tango scēnas.. Mmmm…

Spēks rodas ciešot sakāvi, nevis gūstot uzvaru.

Turklāt ļaujiet man jūs iedrošināt, tās trīs stundas paskries nemanot.

Trešā filma ir gluži vai otrās turpinājums, jo parāda Šaneles dzīves periodu pēc mīļotā cilvēka zaudēšanas.
Koko Šanele un Igors Stravinskis (Coco Chanel and Igor Stravinsky). Pēc trīsstundu filmas, kas, lai arī smeldzīgu sajūtu piesātināta, šo bija grūti skatīties. Pasmaga, nospiedoša sajūta, kā atgādinājums, cik tomēr ģeniāliem cilvēkiem nelaimīga dzīve. Sadedzinot sevi. Noskaņu lieliski attēlo treileris.

Tagad gan – tiem, kas guļ, lai labs miegs, bet tiem, kas tādi paši naktsputniņi kā es, lai darbīga nakts!
Siltu svētdienu!

Tur augšā

Jūs taču arī esat redzējuši, kad pirms ēku fasāžu atjaunošanas, vecā krāsa tiek tīrīta nost, bet zem tās atklājas senāki uzraksti. Piemēram, Ziemeļpola tagadējā Bībeles muzeja sienu rotāja sivēns un visticamākais, tur bijusi kāda gaļas bode. Vai arī Avotu ielā ir kāds nams, uz kura vēl salasāms, ka tur bijusi šūšanas darbnīca. Tad nu es brīnos, cik tomēr kādreiz radītā krāsa bijusi noturīga, cik tai paliekošs spēks, bet šodien krāsotā varbūt vēl būs savā vietā pēc trīs gadiem.

Lai kā tur arī būtu, bet sienu gleznojumi, vai precīzāk, reklāmas spēj radīt manu patieso izbrīnu. Tik milzīga siena, tik izteiksmīgs zīmējums. Tas nav tā, kā nodrukāt lielu plakātu, nostiprināt to rāmī un pēc laika aizvākt. Vecrīgā Līvu laukumā ir mājas siena, kuru regulāri rotā gleznotas reklāmas un tas šim pasākumam piešķir īpašu noskaņu.

Visa šī sakarā vēlos jums piedāvāt kādu nelielu dokumentālo filmu, kas saucas “Tur augšā” (UP THERE). Dokumentālā īsfilma stāsta par reklāmu gleznotājiem, par viņu darbu un tā specifiku. Nav gara, bet pozitīvā sajūta par milzīgo darbu saglabājas vēl ilgi. Ko gan mums citu piektdienai? Tikai un vienīgi pacilājošas domas!

Siltas brīvdienas!

Ja šim vakaram šis ir par NOPIETNU, tad te būs links VISĀM TĀM, kuras vēl nav paspējušas izlasīt.
Vīrieša viedoklis par sievietēm un viņu dīvainībām. Smējos pilnā balsī. Laikam tāpēc, ka nevienā punktā nespēju saskatīt sevi :D Mierinoši, mazliet.