Sešos no rīta ziņu portāli guļ un joprojām sliktākiem sapņiem sagremošanai pamet partiju cīņas, neveiksmīgus hokeja iznākumus un apžļambātu BaltijasGaisu, kamēr no šīs pasaules aizgājis vēl viens dižs cilvēks.
Category: Kni nenāk miegs
Par meklēšanu un atrašanu
Pārdomu pilnam rītam citāts no vienas no manām mīļākajām grāmatām.
Par meklēšanu un atrašanu. Par mērķi.
Sidharta teica: “Kas gan man būtu sakāms tev, godājamais? Varbūt tas, ka tu meklē par daudz? Ka meklēšanas dēļ tu netiec pie atrašanas?”
“Kā tā?” Godvinda jautāja.
“Ja kāds meklē,” Sidharta teica, “tad viegli var gadīties, ka viņa acis redz vairs vienīgi to lietu, kuru viņš meklē, ka viņš vairs nespēj neko atrast, negrib neko ielaist sevī, jo domā tikai par meklējamo, jo viņam ir mērķis, jo viņš ir šī mērķa apsēsts. Meklēt nozīmē zināt mērķi. Bet atrast nozīmē būt brīvam, būt atvērtam, būt bez mērķa. Tu, godājamais, varbūt patiesi esi meklētājs, jo tiekdamies pēc sava mērķa, neredzi daudz ko tādu, kas atrodas tavu acu priekšā.”
Hermanis Hese “Sidharta”, 124. lpp.
Apgāds “Atēna”
Pārstrādātais izdevums, 2006.
PienFest.bild
Pavisam klusu Skapja meitenēm čukstēju: “Nevar jau nevienam stāstīt, ka Pienā esmu pirmo reizi.. neviens tak neticēs..” Un tā tas arī ir. PienaFest kļuva par manu pirmo gājienu uz Pienu un kaut kāda iekšēja sajūta saka, ka debija izdevās lieliska. Pagaidām vien pievienošu foto, jo izrādās, man mazulietiņ ir arī jāpaguļ, jo izrādās Nr.2. – rītdien, t.i., nu jau ir sākusies pirmdiena. Bild tagad, stāsti pēc tam. Labrīt! =P
heut’ alles auf deutsch
Viņa ir mājās,
padzērusi tēju.
Šovakar neskries ar vēju..
Darba diena šodien zem vācu zvaigznes. Nācās likt lietā piemirstās zināšanas par lietišķo vēstuļu rakstīšanu, noklausīties Kaspara vācu valodas paraugdemonstrējumus un pāris reizes paplosīt matus, jo zināšanas ir, bet laukā nenāk un liekas, ka visur tik kļūdas un kļūdas vien, taču nav, kas to pārbaudītu. Nekas, kaut kā jau tiku galā un ceru, ka uzrakstītā vēstule nesarka manā vietā.
Par Kaspara vācu valodas paraugdemonstrējumiem varētu iesmiet visu vakaru. “Lībe išt fūr ale dā… aber niš fūr miš” :D Šis man patīk vislabāk un, kā izrādās, “Liebe ist für alle da” ir Rammstein albuma nosaukums. Cilvēkiem ar kādas valodas knapām zināšanām ir tendence, kā pa diedziņu nobērt visu, ko viņi zina. Vācu valodas “zinātājiem” parasti patīk spīdēt ar “keine Ahnung”, “Hitler kaputt” un “iš verštēje ništ” :D :D :D taču Kaspars šodien pamanījās nobērt pantiņu, kuru skolas laikā mācīja arī man.
Guten Morgen ruft die Sonne
Guten Morgen ruft der Wind
Guten Morgen ruft die Mutter
Guten Morgen ruft das Kind
Bet tagad man jāpalutina ausis ar šo burvīgo valodu, jo Ziemeļpola mājās ir vāciski runājoša televāzija, bet jums – dziesma no Jan Delay.
Na, wie war’s? =P
Latgalīte
Kad pirms ilgāka laika iesaistījos mazliet kaujinieciski noskaņotā diskusijā par Open Air Vintage Festival tirdziņu kādas jaunkundzes blogā, nedomāju, ka vienā jaukā sestdienas dienā būšu vēl pārliecinātāka par to, ko teicu, turklāt vēl apjautīšu, ka jaunkundze nemaz nezina, par ko runā.
Par vietām un lietām, kurās mēs neesam bijuši, taču savās domās tās spilgti iztēlojamies un vēl sazin ko saceramies, rodas tikai divu veidu secinājumi – vai nu iedomas un cerības tiek attaisnotas, vai arī tās pilnībā tiek sagrautas. Jaunkundze vintage pasākumu salīdzināja ar Latgalīti tikai citā iepakojumā. Toreiz tā arī neiedomājos pajautāt, vai viņa maz Latgalītē ir bijusi, jo es pati nebiju. Mazliet uzreaģēju pārlieku, taču šodien sapratu, ka tas patiesībā ir sava veida kompliments, lai gan jaunkundze to bija domājusi kā apvainojumu.
Rīgā dzīvoju astoņus gadus un tieši tāpat kā kādreiz, ilgāku laiku (pāris gadus) dzīvojot 15 minūšu gājienā no jūras, nebiju saņēmusies aiziet līdz molam un bākai, tā arī saklausījusies nostāstus par Latgalīti, pat neuzdrošinājos turp doties. Biju iedomājusies to kā baisu vietu, kurā puiši treniņbiksēs no rīta sanes savus nakts guvumus un ka nekā vairāk kā zagtus velosipēdus un to detaļas šajā vietā iegādāties nevar.
Pēc Andeles Mandeles (par šo nestāstīšu, tur nav ko stāstīt) un Iļģuciema kvasa rūpnīcas bodītes apmeklējuma un sasodīti gardā kvasa iegādes, visi ceļi veda uz Latgalīti pavecāka kofera meklējumos. Ne man, es tikai vērotāja, vēl jo vairāk, ka līdz šim šajā “mistiskajā” vietā nebiju bijusi.
Ieejot pa vārtiem, pavērās neparasts skats un iekšā viss iesaucās: Indija! Smieklīgi, nonākot tādā krāmu tirgotavā, pirmais, ko iekšas dara, sajūsmā iekliedzas “Indija!” Lavočku rindas un pāri tāds kā plēves jumts. Viss tik tuvu un blakus, aizkrauts ar krāmiem, ar šarmantām lietām, skrūvēm un dažnedažādām detaļām. Nu ko, nirstam iekšā. Mantas sakrautas vairākos “stāvos” un šķiet, ka zem kaudzēm slēpjas vēl dažādi dārgumi.
Visa tik daudz un mana sajūsma aug augumā. Pasenākas alumīnija tējkannas un kanniņas, kas var pārvērsties par vāzēm. Galda piederumi ar reljefiem, grāmatas, lampas, skaitīkļi, somas, tašas, zābaki, armijas formas un cepures. Katrs tirgonis tāds mazliet apbružāts, velk dūmu un interesējas, ko tad mēs meklējam. Lai gan koferis atrodas zem bieza mantu slāņa, tas tiek burtiski izrakts no mantu apakšas, taču mirklī, kad koferi tīkojošā jaunkundze paziņo, ka tas īsti nav tāds, kādu viņa iedomājusies, tirgoņa sametas žēl. Viņš tomēr centās un, kas jauki, pat nesadusmojās. Nav kofera, bet man ir viena no tām tējkannām, kuru nu jau paspēju uzspodrināt. Nekur tālu jau netieku, kad starp visiem krāmiem mani uzrunā Rīgas porcelāna rūpnīcā radīta servīze ar sešām mazītiņām krūzēm, kanniņu, trauciņu kafijas pienam un cukurtrauku, kā arī divu lielumu šķīvīšiem. Sazin no kurienes, kas drīzāk ir nekuriene, uzrodas pārdevēja un uzrunā mani ar tiem pašiem vārdiem, kuriem uzrunā katrs no tirgoņiem. Ko tad es lūkojot un kas mani interesē. Norādu uz servīzi un pretī saņemu lielisku ziņu. “Za piķoračku” šo te es varu dabūt. Ilgi nedomāju un man jau tiek pakota servīze kastē, kuru vēlāk visam tirgum cauri nesu kā lielāko dārgumu.
Lai nu kā, bet tas ko sauc par klientu servisu, šajā vietā var piedzīvot uz nebēdu, jo kā nu ne, viņi taču vēlas pārdod. Es jau saku, Indija! Acis zib uz visām pusēm un jūtos kā noburta. Nezinu, kas visās šajās lietās mani vilina, taču tās mani uzrunā un gribas tās visas aptaustīt un skatīt tuvāk. Tā jau tas notiek. Ja esmu svešā vietā un visam gribas pieskarties un aptaustīt, tad ir skaidrs, vieta man patīk… tā kā ziniet, ja atnāku ciemos un pētu ar patiesu interesi jūsu rezidenci, jūtos kā mājās un jūsu rezidencē sajūtu patīkamu auru.
Atgriežoties pie sākuma – par vietām un lietām, kurās mēs neesam bijuši, taču savās domās tās spilgti iztēlojamies un vēl sazin ko saceramies, rodas tikai divu veidu secinājumi – vai nu iedomas un cerības tiek attaisnotas vai arī pilnībā sagrautas. Lūk, manējās tika sagrautas – Latgalīte nebija nekāda mistiskā briesmu vieta. Iešu vēl!
Runājot par servīzi, jau tagad iedomājos, ka malkošu tēju atšāvusi labās rokas mazo pirkstiņu =P